Jau kādu laiku, vērojot mobilo sakaru cenu kritumu, gaidīju, kad tas beigsies. Šķiet, ka izmanīgākie lietotāji, kuri laicīgi izpēta visus piedāvājumus un nav piesaistīti kādam konkrētam operatoram (lasi – nav ņēmuši ierīces uz saviem pieslēgumiem), par mobiljaiem sakarā maksā sviestmaizes cenu. Tā mūžīgi turpināties vienkārši nevarēja. Šonedēļ salūza LMT, kuri izmainīja savus mobilā interneta tarifus – tā izpelnoties plašu uzmanību sociālajos tīklos un dažādos tautā populāros blogos, kurus veido autori, kuru viedoklī tiešām ieklausās.
Pēc būtības man ar šo LMT soli nekādu problēmu nav. Jau ļoti sen esmu LMT klients un esmu ļoti apmierināts. Neesmu iedziļinājies visos cenu piedāvājumos, bet nojaušu, ka maksāju vairāk, nekā to darītu pie citiem operatoriem. Tiesa, mani ļoti apmierina pakalpojumu kvalitāte un serviss, tāpēc operatoru pagaidām mainīt neplānoju.
Tas, kas mani satrauc, ir pati LMT komunikācija šajā sakarā. Kaut kā šķiet, ka sen jau garām ir tie laiki, kad bietes varēja uzdot par kartupeļiem un ar to arī viss beidzās. Man negaršo bietes, ja kas. Tātad, šajā visā diskusijā LMT ne par ko nevēlējās atzīt, ka ir pacēluši cenas mobilajam internetam. Par spīti tam, ka viss internets jau ir izsecinājis pretējo.
Pārsteidzošākais, ka LMT pat nemēģināja mainīt komunikācijas taktiku, nākt klajā ar jauniem argumentiem vai pateikt, ka pēc iepazīšanās ar lietotāju argumentiem meklēs zelta vidusceļu, lai visi būtu apmierināti. Neizskatījās pēc divvirzienu komunikācijas.
Man ļoti patīk jaunais LMT tēls, visa tā “domā-dari” lieta un tā. Nopietni. Gaiši, skaisti un iedvesmojoši. Tāpēc arī šī komunikācija tik ļoti iedūrās acī. Sociālo mediju laikmetā atklātība atmaksājas. Ja cenas ir jāpaceļ, tad tā arī ir jāsaka. Un cilvēki nav nekādas klintis, viņi sapratīs.
Piemēram – “Mēs ieviešam jaunu formātu interneta tarifiem, lai katra lietotāja izmaksas būtu atbilstošākas reālajam interneta patēriņam, jo katrs datu pieslēgums noslogo bāzes stacijas – tādā veidā mēs varēsim turpināt nodrošināt augstāko pakalpojumu kvalitāti ikvienam mūsu klientam.”
Droši vien, ka realitātē tas kaut kas tāds arī ir, tikai nejauši pazudis komunikācijā.
Ja LMT man atklāti pasaka, man nav problēmu. Ja uzņēmums ar mani runā puspatiesībās, es to jūtu un tas nekur nepazūd. Stāsts ir par to, ka dzīvojam laikā, kad ir ļoti jādomā par auditorijas reakciju un to, kā pasniegsim ziņas. Viena kļūda vai neprecizitāte un to jau dažas minūtes pēc publicēšanas var uzzināt viss internets. It īpaši, ja auditorijai ir jānodod ziņa, kas tai nav izdevīga. Racionāli cenu pacelšanu padarīt par pozitīvu ziņu ir sarežģīti (nedodot uzreiz pretī izmērāmu labumu), bet cilvēki ir arī emocionāli un pavelkas arī uz fiziski ne-tik-izmērāmām vērtībām.
Ar LMT viss būs ok. Esošajiem klientiem, kuri neko nevēlas mainīt, paliek iepriekšējie tarifi. Citiem uzņēmumiem no šī ir jāpaņem mācība un tas arī viss.
Bet varbūt, ka es no tā visa vienkārši neko nesaprotu.
