Saimnieka inflācija nacionālisma mērcē

fields

Bēgļu jautājumā praktiski jebkuram ir viedoklis. Vieniem tas balstās medijos lasītajā, redzētajā un dzirdētajā, kādam citam – kāda drauga stāstā par viņa “paziņas” piedzīvoto, bet vēl kādam citam – vienkārši bērnībā ģimenē ieaudzinātajās vērtībās un pasaules uztverē. Ikdienā par šo tēmu publiskajā telpā nepārtraukti saduras divas puses, no kurām viena ir tā, kas ir kategoriski pret jebkādu bēgļu uzņemšanu un var to pamatot ar kādu sulīgu stāstu par iebraucēju šausmu darbiem, bet otra uz šo situāciju skatās caur skaitļu un statistikas prizmu. Protams, ka sulīgam stāstam pielikt pretī tabulu nav samērīgi un ar stāstu ir daudz vienkāršāk notvert kāda cita emocijas. Es strādāju reklāmā, es zinu.

Mums sevi ir jāsargā un jābūt saimniekiem savā zemē – vārdi, kas ļoti bieži izskan no to puses, kas sevi sauc par nacionāli domājošiem, patriotiem un latviešu dzīvesziņas sargātājiem. Runājot par saimniekošanu savā zemē, kas ir aktuāla tēma visiem politiskajiem spēkiem un it īpaši tiem, kas iet zem nacionālisma karoga, gribās jautāt – cik tieši gara ir Jūsu atmiņa? Vai arī, ja ne par atmiņas garumu būtu jautājums, tad vismaz par tās šizofrēniskumu.

Man ome ir stāstījusi par savu vectēvu, bērnībā esmu izlasījis vairākus grāmatu plauktus ar latviešu un citu tautu pasakām. Ir viens pamatelements, kas sakrīt gan visās šajās pasakās (it sevišķi tieši latviešu tautas pasakās), gan omes stāstos par vectēvu – saimnieks. Dažreiz viņš ir arī trīs dēlu tēvs. Arī oriģinālliteratūrā šis tēls visbiežāk iemeso kaudzīti labu īpašību. Saimnieks nekad neizceļas ar to, ka kādu pazemotu vai vērtētu pēc izskata. Jā, saimnieks mēdz būt stingrs, bet viņš arī vienmēr, pilnīgi vienmēr, ir taisnīgs un, cilvēkus vērtējot pēc darbiem, pats ir piemērs. Saimnieks arī ir tas, kurš ceļiniekam nekad neatteiks krūku ūdens un maltīti pat, ja pašam raža bijusi sliktāka un jādomā, ko likt savā mutē – gan dēļ taisnīguma izjūtas, gan arī lepnuma. Un lepnums nav slikta īpašība, lepnums ir tas, kas liek dzīvot godīgi un neļauj ikdienas raizēm aizmirst, kur ir atšķirība starp goda vīru un prastu dienaszagli.

Latviešu attieksmes gadījumā pirmām kārtām izbrīna jau pavisam īsais atmiņas mūžs. Vēl nemaz tik nesen paši bēgām no kara un citām šausmām, kas PSRS sastāvā esot, uzglūnēja ik uz stūra. Vai tiešām mūsu empātija beidzas līdz ar to brīdi, kad sākam domāt ārpus savu tuvāko cilvēku loka konteksta? Pat, ja negribās ticēt, ka kaut kur citur dzīvo un šobrīd no kara šausmām bēg tādi paši cilvēki kā mūsu senči (nevar taču būt, ka citur dzīvo cilvēki, kuri varētu būt tik taisni un pareizi kā latvieši), gribētos teikt, ka mēs pasaulei esam parādā vismaz to, ka par tiem latviešu tūkstošiem, kas savulaik atrada patvērumu citur, mums būtu jāuzņem tik pat patvēruma meklētāju, cik savulaik latviešu atrada vietu citur.

Jau nedaudz pieminētā pasaules uztvere ir vēl viena lieta, ko ir nācies novērot un pamanīt. It kā esam Eiropā un esam informēti, ka citur pasaulē dzīvo cilvēki, kas ir citādāki. Izbrīna tas, ka vidējais cilvēks automātiski ārzemnieku uzskata par zemākas kārtas cilvēku, no kura ir jāsargājas pašam un arī ģimeni jāmāca iet viņam ar līkumu. Dievs pasarg, ja viņam vēl ir cita ādas krāsa – skaidrs, ka tur nekas labs nevar būt un nebūs. Atliks tikai nedaudz novērst acis un nozags gan latvieša astoņus gadus veco VW, gan valodu. Paldies dievam, uz latviešiem visur citur pasaulē skatās ar uzticības pilnām acīm un mums nav nekādas pieredzes, kas mums palīdzētu iejusties tādu cilvēku ādā, kuriem sevi ir jāpierāda no nulles.

Atgriežoties pie kopsaucēja – bēgļu neuzņemšanai nav pilnīgi nekāda sakara ar latviskumu, dzīvesziņu vai mūsu identitātes saglabāšanu. Tieši pretēji – tā mēs nonākam pretrunā ar saviem senčiem, jo sākam dzīvot pēc dubultsandartiem.

Paldies par vārda “Saimnieks” sačakarēšanu.

The following two tabs change content below.

Māris Antons

Digitālā mārketinga menedžments at ground floor digital
Digitālās komunikācijas speciālists, ikdienā konsultē uzņēmumus. Pārzina mājaslapu, aplikāciju un programmatūras izstrādi, digitālo reklāmas kampaņu stratēģijas, veidošanu un vadību. Pateicoties plašajai pieredzei palīdz kā ārējais digitālais konsultants vispusīgā uzņēmumu digitālajā attīstībā, kas orientēta uz racionālu un efektīvu izaugsmi.
  • Haris

    Saduras divas puses, no kurām viena ir tā, kas ir kategoriski pret
    jebkādu bēgļu uzņemšanu un var to pamatot ar kādu sulīgu stāstu par
    iebraucēju šausmu darbiem, bet otra uz šo situāciju skatās caur skaitļu
    un statistikas prizmu. Protams, ka sulīgam stāstam pielikt pretī tabulu
    nav samērīgi un ar stāstu ir daudz vienkāršāk notvert kāda cita
    emocijas. Es strādāju reklāmā, es zinu.
    ===================================
    Lasīju šo un tā kā sacerējos uz “tabulu”, t.i. statistiku, faktiem, varbūt pat pētījumiem par to, kādu iespaidu uz sabiedrību, kultūru (uz lielas tautas kultūru, uz mazas tautas kultūru, uz kolektīvistisku kultūru, uz individuālistisku kultūru) atstāj masu imigrācija (radniecīgai kultūrai piederīgu ļaužu masu imigrāciju, krasi atšķirīgai kultūrai piederīgu ļaužu imigrāciju, utt.).
    Bet laikam pārpratu. Redzu, ka piedāvājat tikai.. “sulīgu stāstu” – emocijas, atmiņu fragmentus par bērnībā lasītām pasakām, sapņojumus, jo taču “strādājat reklāmā un zināt”.

    Amizanti.:)

  • Sandra L.

    “Saimnieks arī ir tas, kurš ceļiniekam nekad neatteiks krūku ūdens un
    maltīti pat, ja pašam raža bijusi sliktāka un jādomā, ko likt savā mutē –
    gan dēļ taisnīguma izjūtas, gan arī lepnuma.”

    Mēs visi zinām, ka ir jauki, ja reizēm gadās garāmejošs ceļinieks – citzemju pasaules apceļotājs, kaučsērferis un tamlīdzīgi. Mēs ciemosimies, pacienāsim, izvadāsim, dalīsimies. Bet, ja milzīgs ceļinieku pūlis ierodas un apmetas, tad arī jāturpina strādāt šim pašam viesmīlības un lepnuma likumam, pat ja pašiem jau aptrūcies, bet viesi nu jau pieprasa? Just a question.