Artboard 1

Jo ir lietas, ko nevajadzētu atlikt

Titulbildē redzamo jautājumu man uzdeva draugs ārsts un vispār bija brīdi jāpadomā.

Mēs katru dienu izdarām izvēles – kur atstāt savu naudu un kur to neatstāt. Skolotāji, policisti, ugunsdzēsēji arī ir svarīgi, bet tad, kad ir pavisam sūdīgi, mēs nonākam pie ārstiem, nevis vilcienā, skolā, armijā vai policijā. Un ar to es tiešām domāju to brīdi, kad ir pavisam sūdīgi.

Kad es nonāku pie ārsta, es jūtos parādā. Un tas man nepatīk. Protams, ka esmu dzirdējis – ko tad viņi gaidīja?

Es nezinu, ko viņi gaidīja, bet es zinu, ka es gribu, lai mans PVN un citi nodokļi tiek pārdalīti citādāk. Sāksim ar ārstiem un tiksim arī līdz citiem, tāpēc es gribētu teikt, ka nevis ārsti > skolotāji, bet ārsti un skolotāji > izklaides.

Tam arī būtu tieši tā jānotiek un līdz brīdim, kad vidējā mediķa alga = deputāta alga, mēs nešaujam salūtus un nebūvējam muzejus. Ārstu algām ir jābūt mūsu piemineklim.

Ir acīm redzams, ka mēs varam paļauties uz mūsu ārstiem, bet ārsti uz mums – ne visai. Un mēs viņiem to atgādinām katru mēnesi algas dienā. :(

Mēs esam darba devēji ne tikai deputātiem, bet arī ārstiem, policistiem un skolotājiem. Un šobrīd mēs esam sūdīgs darba devējs.

DALĪTS PRIEKS IR DUBULTPRIEKS

Share on facebook
Share on twitter
Share on linkedin
Share on email