Close

septembris 3, 2020

Ja mēs darbaspēka nodokļu sistēmu būvētu no 0 – Nodokļi 2.0

Lasot par to, cik grūti ir sakārtot ar darbaspēku saistītos nodokļus, dažādās juridisko personu formas un nodokļu maksāšanas disciplīnu, atcerējos, ko es iedomājos, kad kā pirmo SIA savā mūžā nodibināju tieši MUN (mikrouzņēmuma nodokļa) SIA – kāpēc tos 9% no apgrozījuma, kas ir vienīgais nodoklis, kas jāmaksā, nevar vienkārši atvilkt no katra ienākošā maksājuma automātiski?!

Brīdi vēlāk, sastopoties ar grāmatvedību un to saistītajām lietām, man, kā cilvēkam, kurš nekad nebija saskāries ar grāmatvedību, nekad tā arī nekļuva skaidrs kā šo MUN sistēmu var saukt par vienkāršu, vieglu vai saprotamu.

Viss taču bija – automātiskos maksājumus banka jaut tad prata pārskaitīt visiem iespējamiem pakalpojumu sniedzējiem, nodoklis ir ciets un akmenī ierakstīts –9% un tas atvieglotu tik daudz cilvēku darbu.

Bet šoreiz ne par mikrouzņēmuma nodokļiem, bet gan par algu nodokļiem jebkādu veidu SIAs, autordarbu darītājiem un visiem citiem, kas godīgi pelna savu iztiku.

Nodokļus taču var rēķināt nevis darba devēja, bet darba ņēmēja pusē

Ja mani sauc Māris Antons, man ir viens vai vairāki darbi un es saņemu regulārus vai mazāk regulārus ienākumus, tad ir svarīgi, lai uz mani attiektos tie paši pienākumi un tiesības, kas uz visiem citiem, vai ne?

Piemēram, mans neapliekamais minimums ir tāds pats kā visiem citiem, kuriem nav bērnu, un, tāpat kā visiem citiem, tas var mainīties, ja manā dzīvē kaut kas mainās (bērni, invaliditāte u.c.).

Respektīvi, vienalga, kur un cik vietās es strādāšu, man kaut kādā mērā ir jāpiedalās valsts budžetā un pie reizes arī jānodrošina sava sociālā aizsardzība.

Oficiālais epasts, deklarētā adrese, e-paraksts, oficiālais algas konts(?)

Ja mēs šodien būvētu nodokļu sistēmu, diez vai mēs izvēlētos kopēt to, kas šobrīd mums eksistē.

Drīzāk mēs sāktu ar to, ka saprastu, cik mums vajag, lai apmaksātu servisu, kuru mēs saucam par valsti, un tad sāktu rēķināt, kā vistaisnīgāk pa visiem samesties, lai sanāktu.

Kā tas izskatītos? Uz visiem attiektos viena nodokļu skala. Vienalga, vai samaksa tiek saņemta par darbu rūpnīcā/ofisā no 9-5, kāzu fotografēšanu vai malkas skaldīšanu.

Tātad, sāksim no apakšas – mēs zinām, ka tiem, kuriem ir vismazāk, ir svarīgs katrs eiro. Pieņemsim, ka neapliekamo minimumu mēs nosakām 300€ robežās – katru mēnesi jebkurš par jebkuru darbu var saņemt 300€ un visu paturēt sev.

Lai arī man šķiet, ka no 500€ nevar būt, ko atdot valstij, arī visneaizsargātākajiem ir nedaudz jāpiedalās – no nākamajiem 200€, kas ir virs 300€ neapliekamā minimuma, mēs ieturam 20%. Tātad, ja cilvēks savā algas kontā mēneša ietvaros saņem 500€, tad viņa kontā nodokļiem automātiski “pierezervē” 40€.

No nākamajiem 100€ – 25%, no vēl nākamajiem 100€ – 30% utt.

Un tā pa solītim, pa solītim ejam uz augšu – progresīvi katrā nākošajā 100€ slieksnī palielinot procentu likmi.

Iekasēto nodokli tad tālāk arī sadalām pa visām tām pozīcijām, kas ir šobrīd – IIN, sociālā apdrošināša un kas tur vēl. Es precīzi nezinu, es nesaprotu, to palīdz grāmatvedības ārpakalpojums.

Protams – lai šāda sistēma būtu ērta, viņa nav viegli uz sitiena saliekama

Problēma 1 – kā mēs rīkojamies, ja ienākumi no mēnesi uz mēneša staigā? Vai izmantojam ko līdzīgu izlīdzinātajam maksājumam par komunālajiem? Rēķinam visu gada griezumā?

Problēma 2 – kā mēs pierunājam bankas šo uzņemties? Kā mēs sadalām atbildības? Te gan jāpiebilst, ka to var darīt arī pati valsts, jo ir ieviesta open banking direktīva PSD2

Problēma 3 – Kā mēs risinām nestandarta situācijas?

Problēma 4 – vieglāk ir atrast iemeslus nedarīt, nevis meklēt risinājumus.

Tā nekur pasaulē nav – protams, jo pirms 15 gadiem tas īsti nebija iespējams

Daudzi varbūt nezina, bet pie mums bankas kartes ar čipiem ienāca stipri ātrāk, nekā, piemēram, ASV, jo mums vienkārši nebija esoša un visur iestiepusies sistēma ar magnētiskajām joslām.

Šobrīd nav neviena tehnoloģiska šķēršļa šādam risinājumam. Visas bankas ir online, PSD2 ļauj dot pieejas saviem kontiem un lielākā daļa informācijas tiek glabāta digitāli.

Šis ir radikāli, šis ir riskanti, jo nav pārbaudīts dzīvē, bet es redzu vairāk plusu, nekā mīnusu.

Piemēram, mēs atbrīvojam ļoti daudzus analītiskus prātus no skaitļu bīdīšanas pa ekseļu stabiņiem; mēs nodrošinām daudz lielāku vienlīdzību starp šobrīd parastajos SIA, MUN un uz autoratlīdzībām strādājošajiem; mēs elektronizējam milzīgu aparātu, kurš šobrīd dara to, ko var izdarīt viens algoritms.

Win win win.

Es, protams, saprotu, ka šis ir far-fetched, radikāli un rada bailes jebkurā, kurš ir iemācījies strādāt esošajā sistēmā, bet, nu, ja mēs gribam teikt, ka mēs esam digitālās transformācijas viena no līdervalstīm, mums tas kādā brīdī būs jāpierāda ar darbiem.

Un kāpēc ne ar tādiem darbiem, kas mūsu visu ikdienu padara vienkāršāku, visus vienlīdzīgākus un valsti tuvāku un saprotamāku?

The following two tabs change content below.

Māris Antons

Digitālā mārketinga menedžments at ground floor digital
Digitālās komunikācijas speciālists, ikdienā konsultē uzņēmumus. Pārzina mājaslapu, aplikāciju un programmatūras izstrādi, digitālo reklāmas kampaņu stratēģijas, veidošanu un vadību. Pateicoties plašajai pieredzei palīdz kā ārējais digitālais konsultants vispusīgā uzņēmumu digitālajā attīstībā, kas orientēta uz racionālu un efektīvu izaugsmi.
The Load Guru