Šodien internetā nosacītu rezonansi ir izraisījis šis tvīts:
Gadās visiem, bet šoreiz pārsteidza tas, ka arī Veselības ministrijas oficiālais viedoklis ir, ka “viss taču ok” un tā pat ir “atbildīga rīcība:
Šī ir konfidenciāla informācija
Nonākot slimnīcā, pēdējais, ko es sagaidu, ir manas personīgās informācijas publicēšana slīmnīcas twitterī. Es pat neaizplūdīšu argumentos par to, kāpēc tas ir slikti, tam būtu jābūt pašsaprotami. Nonākot slimnīcā, es paļaujos uz to, ka tas, ko izpaužu ārstiem vai personālam tur arī paliek. Šajā gadījumā to droši vien zin visa slimnīca, ja jau tas ir nonācis līdz PR speciālistam, kurš brīvdienās atpūtās – tas liecina par spēcīgu klaču kultūru personāla vidū. Kā tas veicina uzticēšanos slimnīcām, ārstiem u.c.?
Konkrētajā gadījumā slimnīca ir nolaidusies līdz dzeltenās preses līmenim. Ja ir vēlme tā turpināt, piedāvāju vēl dažas idejas tvītiem:
- Slavens dziedātājs noķēris STS (sabiedrībā pazīstamu personu var izvēlēties pēc vajadzības un iespējām)
- Politiķis aizmirsa mājās maku un lūdza sievu viņam atvest naudu (vēlams politiķis, kurš nesimpatizē slimnīcas PR speciālistam)
- Jānis Z. no Saulkrastiem pālī paslīdējis un sagriezis ausi
- Sabiedrībā pazīstams advokāts atbrauc ar nemazgātu auto
Šī informācija nesniedz nekādu pievienoto vērtību
Protams, slimnīcas mēdz ziņot dažādu informāciju par pacientiem, bet parasti tā ir informatīva un vērsta uz to, lai palīdzētu sabiedrībai izvairīties no neplānotas nonākšanas slimnīcā. Piemēram, gripas perioda sākums, ūdenī traumu guvušo skaits vai arī teorētiski svarīga būtu informācija, ja Latvijā būtu pirmais ar ebolu saslimušais gadījums. Minētajos piemēros tiktu sniegta sabiedrībai svarīga informācija, kas tai ļauj spert piesardzības soļus, lai arī nenonāktu slimnīcā.
Šoreiz sabiedrība tikai tiek pie iespējas patenkot par to, cik katram ir naudas. Ja Veselības ministrija uzskata, ka tas ir interesants arguments, lai runātu par ārstu algām, tad nav brīnums, ka nav panākta viņu algu pacelšana.
Šī informācija apdraud indivīdu drošību
Es ļoti ceru, ka šī informācija nepamudinās nevienu alkoholiķi nebaltā dienā izrēķināties ar kādu, kuru dzīve ir piespiedusi ubagot uz ielas. Ja nekas cits, tad šim argumentam jau nu vajadzēja būt tam, lai šo informāciju nepublicētu.
Pat vienkāršāk – gan jau tie, kas nodarbojas ar zādzībām (un vēl nezin ko) stacijas rajonā, “savējos” (arī šo tantiņu) vismaz sejā droši vien zin. Tagad viņi būs informēti par to, kur diezgan vieglā veidā tikt pie trekna bonusa. Cerams, ka tā nenotiks, bet, ja tā notiks, atbildība par to gulsies uz dažu PRščiku sirdsapziņām.
#vissslikti
Sen nebiju rakstījis par sliktām lietām komunikācijā, lai gan bija iespējas. Šoreiz gan kāds ir pārkāpis noteiktas līnijas, gan atsakās atzīt, ka ir kļūdījies. Rezultātā cieš jau tā zemā ārstniecības iestāžu reputācija. Un izskatās, ka šoreiz pie tā ir vainīgi nevis ārsti, bet gan parastais slimnīcas personāls – jo droši vien ne jau ķirurgs šoreiz bija tas, kurš pieņēma lietas glabāšanai seifā un steidza par to izstāstīt visiem kolēģiem. Acu priekšā uzaust tāds pavecākas garderobistes tēls. Lieliska iespēja parunāt par to, kas ir minēts darba līgumos attiecībā uz pacientu privātumu.
Kāds tīnis šo visu izlasīs un pēc tam aiz bailēm par to, ka viņa klasesbiedri par viņu lasīs twitterī, atteiksies iet pie ārsta. Tad gan būs “interesants gadījums” un “atbildīga rīcība”.
