Close

Viedoklis

Reklāmu bloķēšana – labi vai slikti?

8535a237788e1e1692ae700452a8497e

Čau. Mani sauc Māris un jau ~ 5 gadus aktīvi ikdienā sekoju līdzi tam, kas notiek ar internetu, komunikāciju, saturu, medijiem un citām lietām, kas ir tuvāk vai tālāk saistītas ar sarunu par to, vai reklāmu bloķētāji ir laba vai slikta parādība. Pirmām kārtām tas, ko jau esmu pateicis šī ieraksta apakšvirsrakstā – šobrīd ir nedaudz par vēlu cepties par to, ka tagad tiek apzagti satura autori, vai arī skaļām rīklēm kliegt par to, ka viņi to jau sen bija pelnījuši. Skaidrs ir viens, reklāmas portālos ir izkāpušas ārā no jebkādiem rāmjiem. Es nelietoju adblock, bet tas nav tāpēc, ka es būtu sajūsmā par baneriem. Tas ir tāpēc, ka man tāds darbs – zināt, kā izskatās internets. Reklāmas bloķētāji ir loģisks risinājums pastāvošai problēmai Jau sen neviens vairs nav pārsteigts, ja gadās, ka vienā portālā, kuram visapkārt interesējošajam rakstam ir dažādi raibi baneri un vēl daži baneri pa vidu rakstam, pa virsu izlec ne tikai viens, bet pat vairāki pop-up baneri. Var jau teikt, ka tā vajag, bet, nu, tas ir bišķīt par daudz. Tas nav izdevīgi nevienam. Ne lietotājam, kurš izbesās un netiek pie satura Ne uzņēmumam, kurš ar šādu risinājumu atbaida savu potenciālo klientu Ne pašam portālam, kura reklāmas pozīcijas vidējā cena samazinās Tas, kas notiek portālos, nav ok. Ar saturu ir kļuvis iepazīties grūti un daži pat ir gājuši vēl tālāk – lai pārdotu papildu pageviews, raksts tiek sadalīts daļās (izvietots pa četrām lapām), lai vnk iegūtu vairāk impresijas. Jā, es skatos arī uz dažādu topu publikācijām divos lielākajos Latvijas ziņu portālos, kurā katra topa vieta ir jaunā lapā. Saturs nav tā vērts, lai par to maksātu Šajā pašā blogā parakājoties var atrast manus vairākus gadus (!) vecos ierakstus, kuros es pastāstu par to, ka ziņu saturam ir jābūt personalizētam. Pēc atrašanās vietas, pēc interesēm, pēc citām lietām. Facebook EdgeRank neradās vienā dienā un arī portāli šīs lietas neapgūs vienā dienā, bet ziņu publicēšanu internetā mēs ieviesām jau diezgan sen atpakaļ. Pēdējā inovācija, kas ir bijusi, ir komentāru sadaļas pievienošana zem rakstiem. Ja neskaita jaunus baneru formātus, tad tas arī viss. Portāli ir atpalikuši. Google pelna ar reklāmas spotiem, kas nemainās gadiem, jo viņu filozofija ir piedāvāt arvien labākus rezultātus un tāpēc reklāmdevēji ir gatavi maksāt to premium cenu. Vietējiem portāliem tādas filozofijas nav. Ja visi tik ļoti stāvētu vietas, Google vietā mums šodien atvērtos pdf formātā augšupielādēta telefongrāmata. Lietotāji nav gatavi paši maksāt par saturu – mīts Visur pasaulē portāli cīnās par monetizācijas iespējām un tas notiek ar ļoti mainīgām sekmēm. Problēma ir tajā, ka neviens vēl nav atradis ideālo veidu kā ieviest šādu sistēmu, lai tā liktos izdevīga gan satura radītājam, gan lasītājam + būtu lietotājam draudzīga. Protams, ka katru reizi, kad gribās samaksāt par viena raksta izlasīšanu, negribās uzreiz pirkt ne mēneša, ne trīs dienu abonomentu, jo tas vienkārši šķiet izšķērdīgi. Pirms iTunes arī likās neiedomājami, ka pārdot dziesmas pa vienai, nevis albumos, varētu būt normāls risinājums. No otras puses, katru reizi, kad būtu iespēja samaksāt par viena raksta izlasīšanu 0,05 €, vilkt ārā […]

novembris 24, 2015

Aģentūra Armadillo meklē web projektu vadītāju

Screen Shot 2015-10-30 at 16.59.25

Tiem, kas nav informēti, pastāstīšu, ka ir tāda sociālo mediju aģentūra ar nosaukumu “Armadillo” un saukli “Armadillo – aģentūra, kas lutina”. Iemesls šim ierakstam tāds, ka izskatās, ka nupat jau paši sevi būs izlutinājuši tiktāl, ka aizmirsuši kā strādā internets. Sākam. Tātad, manu uzmanību pievērsa šīs jaukās un visus lutinošās aģentūras ieraksts Facebook platformā ar bildi (tā dara, jo pētījumi rāda, ka uz ziņām ar bildēm lietotāji reaģē daudz vairāk un visiem patīk bildes), kas vēsta par to, ka viņi meklē web projektu vadītāju. No sākuma es neko, bet, kad šis parādījās manā telefona ekrānā kādu trešo reizi, nolēmu painteresēties. Varbūt daudz naudas vai kaut kas tāds. Oh, boy, web projektu vadītājs te tiešām ir nepieciešams. Kafija, kas stāv uz klaviatūras ir milzīga kļūda. Tāpat kā Belēvičam uzticēt Veselības Ministriju. Armadillo māksliniekiem vajadzētu pateikt, ka šitā piesaukt nelaimi nav nekas labs. Labā ziņa ir tāda, ka nevienam nav tik daudz iespēju augt un pilnveidoties kā vien pašiem Armadillo. Tātad, web projektu vadītājs. Ar web projektu vadītājiem ir tāpat kā ar pelmeņiem rimijā. Ja Tu pasaki, ka Tev vajag pelmeņus no rimi, es zinu, kur man jāiet un kas man jāpērk. Ja Tu man pasaki, ka Tev vajag produktu no rimi, es nehrena neuzminēšu, ka Tev vajag pelmeņus. Šajā gadījumā pirmā kļūda ir tas, ka analoģiskā situācijā rimi uztaisītu reklāmu ar tekstu “Mums ir produkti. Visi ir garšīgi. Dažiem ir atlaides.” It kā rēcīgi, bet neviens tā arī neuzzin vai pelmeņiem un hektoram ir atlaides. Reklāmā tas tā nestrādā un ir jāsaka lietas. Piemēram, “piedāvājam darbu vēl vienam sociālo mediju šarlatānam”, “meklējam cilvēku, kas pārdod mājaslapas” vai “Programmētājs runā citā valodā. Help!”. Web projektu vadītāji ir dažādi pēc specializācijas un viņiem katram ir citādākas intereses un sapņi. Reklāmā ir jābūt precīzam, lai īstajiem cilvēkiem pateiktu pareizās lietas. Otrā lieta, kas dara bažīgu, ir tas, ka links ved uz LinkedIn, kas ir pavisam cits sociālais tīkls. Tā nedara, jo, nu, ja cilvēka uzmanība ir pievērsta, viņu uzreiz informē, kas nu būs – piemēram, pasakot, ka reizē ar cigareti Tu jaunajam cilvēkam atdosi arī maku, telefonu un rokaspulksteni, bet zobus drīkst paturēt apmaiņā pret kartes pin kodu. Internetā visu pasaka uzreiz reklāmā, bet, ja tā nevar, tad aizved lietotāju uz vietni (parasti tas ir uzņēmuma lepnums – jaunā mājaslapa ar stilīgo flash animāciju), kur viss ir sagatavots tieši tā, lai viss būtu saprotams, redzams un skaidrs. Vest cilvēku uz citu sociālo tīklu ir nepareizi tāpēc, ka tas Facebook lietotājs var nebūt pazīstams ar LinkedIn un pagalam apjukt, pirms ir iepazinies ar fantastisko darba piedāvājumu. Te gan jāpiebilst, ka varbūt tas ir darīts ar gudru ziņu, jo tieši Armadillo aģentūra ir bijusi tik inovatīva, ka savu jaunumu sadaļu iekārtojusi tā, ka tā atgādina avīzes lapu. Es nesaku, ka šādā kolonnu formātā internetā ar saturu iepazīties ir neiespējami, bet es nesaku daudzas lietas, kas ir patiesība. Piemēram, es vēl nekad nebiju teicis arī to, ka pēdējā Bada Spēļu filma ir sūds. LOL, WUT? Vai ne? Ok. Tiktāl viss būtu skaidrs. Esmu nedaudz vīlies Armadillo, bet ir pienācis tas […]

novembris 20, 2015

Mani pieci centi par jauno STV Pirmā! kanālu

negativespace1-24

Es esmu totāli par to, ka sievietēm pienākas tādas pašas tiesības un iespējas kā vīriešiem, bet izlasot relīzi un noskatoties kanāla reklāmas rullīti, kurā tiek stāstīts, ka: Vienīgā televīzija, kas radīta tieši Tev! Tev, sapņotājai un pasaules izzinātājai, Tev, mīlošai sievai, mammai un uzticamai draudzenei, Tev, aizrautīgai ballīšu dīvai un gudrai sarunu biedrenei, Tev, īstai sievietei, tik skaistai Tavā dažādībā [te beidzas mērķauditorijas apraksts], rodas jautājums – kur paliek tās sievietes, kuras ir biznesā, politikā un citur? Man kaut kā liekas, ka ir nepieciešams runāt par sievietēm, kuras savās dzīvēs sasniedz lietas arī strādājot – pirmkārt, lai pateiktu viņām paldies par to un izteiktu atzinību, otrkārt, lai rādītu piemēru citām sievietēm, vīriešiem un arī jaunākām paaudzēm. Daudziem taču aug meitas – es uzskatu, ka būtu forši, ja meitenes, kuras vēl tikai plāno savu dzīvi, redzētu, ka sievietes var kaut ko vairāk par sarunām par sieviešu dzīves smalkumiem. Un pie mums taču ir riktīgi daudz tādu piemēru (varu iedot kontaktus), jo dažādu iemeslu dēļ mūsu sievietes ir ļoti spēcīgas – kas gan neliedz tāpat ik pa laikam panēsāt viņas uz rokām. :) Ceru, ka šis ir tikai mans pirmais subjektīvais iespaids un kanāla nākotnes plānos ir paredzēti arī nopietnāki (tas nenozīmē – garlaicīgāki) segmenti. Un varbūt, ka pirmo reklāmas materiālu saturā šie virzieni vienkārši nav pieminēti. Sveicieni!

oktobris 20, 2015

Valsts digitālā aģentūra – loģisks solis nākotnē?

tumblr_ndyve8fmFa1tubinno1_r1_1280

Nodošanai tuvojas jauna valsts pasūtīta sistēma, kas šoreiz ir saistīta ar veselības aprūpi. Man jau šobrīd ir diezgan bail iedomāties, kas no tā būs iznācis. Es neesmu mūžīgs pesimists, bet iepriekšējā pieredze ar valsts digitālajiem projektiem nevieš itin nekādas cerības, ka rezultāts būs izdevies kaut cik pieņemams. Ar valsts pasūtījumiem ir diezgan čābīgi. It īpaši digitālajās lietās. Pirmkārt, uzvar izpildītāji ar lētākajiem piedāvājumiem. Ja runājam par digitāliem produktiem, nav iespējams uztaisīt labi un lēti. Otrkārt, iepirkumu teksti liecina par ļoti vāju izpratni par to, kas ir vajadzīgs un kā to sasniegt. Es neko nepārmetu šo tekstu rakstītājiem, jo strādājot ar novecojušu programmatūru un ikdienā pildot pavisam citus pienākumus, nav iespējams pēkšņi brīnumainā kārtā kļūt par labu digitālo projektu vadītāju uz viena dokumenta sarakstīšanas periodu. Dzīvē tā nenotiek. Treškārt, ministriju, valsts aģentūru un dažnedažādu citu institūciju ir ļoti daudz un katru reizi šos iepirkumus organizē kāds cits – nenotiek nekāda zināšanu un pieredzes akumulācija un uzkrāšana. Uzcept valsts mēroga projektu nav gluži tas pats, kas pasūtīt atstarotājus izdalīšanai valsts iedzīvotājiem. Man nav stingra risinājuma, kas visas šīs problēmas atrisinās kā uz burvju mājienu. Uz nākamo nedēļu to arī nav iespējams izdarīt. Bet, otro un trešo punktu var atrisināt veidojot atsevišķu struktūru caur kuru ietu visi šie digitālie projekti – novērstu brāķus jau pasūtījumu tekstos un pie reizes arī atbildētu par piegādāto projektu kvalitāti. Pirmo punktu var uzlabot vienkārši uzlabojot iepirkumu procedūru. Es neesmu šausmīgs eksperts valsts nekustamo īpašumu lietās, bet šķiet, ka princips varētu būt līdzīgs kā valsts nekustamo īpašumu aģentūrai. Būtu viena iestāde, kas parūpējas par visu valsts digitālo prezenci. Būtu arī konkrēti cilvēki, no kuriem pieprasīt atbildību. Jo ne jau tas viens ierēdnis šobrīd ir vainīgs, ka viņu sistēma pamet zem riteņiem, liekot pasūtīt projektu, kuru viņš/-a pat nevar aptvert. Var, protams, to visu arī nedarīt. Man vienkārši personīgi ir skumji noskatīties kā valsts izmet naudu tukšās akās, bet tajā pašā laikā bērnu dzīvības ir atkarīgas no citu pilsoņu vēlmes un spējas ziedot naudu šo bērnu veselības aprūpei.

augusts 17, 2015

Disruption latviski – saņemam sevi rokās un attīstamies

maxresdefault

Šodien sanāca pasēdēt pusdienās, kuru mērķis bija apmainīties ar pieredzi par to, kas pieredzēts/dzirdēts Communication Summit 2015 Briselē un Cannes Lions 2015 Kannās. Es nebiju nevienā no šiem pasākumiem, bet bija interesanti paklausīties, ko sabiedrisko attiecību kolēģi labu uzzinājuši. Paldies Dagnijai Lejiņai un Jurim Šleieram par organizēšanu, paldies Mārim Plūmem, Baibai Ābelniecei un Ralfam Vīlandam par atziņām. Viena no tēmām/atslēgvārdiem, pie kuras saausījos, bija par datiem (lielie dati, big data, lietotāju sniegtā informācija) un disruption, kas tagad ir modes vārdi ar mārketingu saistītajās nozarēs (bet ne tikai šajās nozarēs). Man interesanti, jo abas šīs tēmas ir dziļi arī digitālajās lietās, ar kurām ikdienā saskaros biežāk. Forši, ka par šīm lietām runā, bet bieži vien klienti un citi uzņēmumi, kuru gaitām +/- sekoju līdzi, itkā par šīm lietām zin un saprot, ka jāiet līdzi laikam, ikdienā šīs iespējas neredz, nepamana vai arī netic, ka viņiem kaut kas no tā ir pa spēkam. Sākšu ar datiem. Dati, kurus iegūstam par saviem klientiem un to izmantošana Ik pa laikam dzirdam par dažādām problēmām, kas saistītas ar datu iegūšanu un izmantošanu – gadījumi, kad tie tiek nozagti vai arī veidojas PR krīzes attiecībā uz to izmantošanu. Pirmā daļa ir par to, ka pret nozagšanu ir jānodrošinās tehniski, PR cilvēks tur neko daudz nevar palīdzēt, ja kādam programmētājam ir aizmirsies kaut ko izdarīt līdz galam. Otrs jau ir par šo datu izmantošanu biznesā, komunikācijā un/vai jaunu pakalpojumu veidošanā un/vai piedāvāšanā esošajiem klientiem. Par leģendu jau kļuvis stāsts par to kā Target klientam nosūtītais personalizētais piedāvājums darīja zināmu tēvam to, ka viņa meita, kas vēl ir vidusskolā ir stāvoklī – tas viss tikai sekojot viņas iepirkšanās paradumiem. Tehnoloģija ir tik attīstīta, ka pēc pirkumiem pat ir iespējams diezgan precīzi noteikt laika logu, kurā jaundzimušais nāks pasaulē – tādējādi piedāvājot piemērotas preces katram grūtniecības posmam. Morāle – mēs varam zināt ļoti daudz ko pat neuzdodot nekādus jautājumus. Secinājums – mums jādomā, cik tālu ir ok šādu informāciju mērķtiecīgi uzkrāt, izmantot un padarīt pieejamu pašiem klientiem. Ir skaidrs, ka vidējais pilsonis pat nenojauš, kas ir remārketings, kur nu vēl visu pārējo, ko ir iespējams izdarīt ar mūsdienu aplikācijām, medijiem un dažādiem rīkiem. Mūsu grādos vēl viss ir mierīgi un pie mums ar datiem drīkst darīt lietas, kuras citur ir vai nu aizliegtas vai arī tiek kontrolētas stipri rūpīgāk. Tas viss gan mainīsies līdz ar pirmo gadījumu, kad kāds uzņēmums X pārkāps kādu sarkano līniju, kas lielākajai daļai cilvēku vai vismaz viedokļu līderiem galīgi neliksies pieņemami. Uzreiz sāks mainīties sabiedrības attieksme un tai sekos arī likumdošana. Novēlu nekļūt par grēkāzi un slikto paraugu. Lielie dati Nedaudz jau pieskāros lielo datu tēmai iepriekšējā sadaļā, minot Target piemēru. Lielie dati ir lieli – jo lielāks uzņēmums, jo tādu vairāk. Tas, ko es te tikai gribēju piemetināt, ir tas, ka ar kaut ko ir jāsāk. Neviens no šiem milžiem un datu speciālistiem par tādiem nekļuva vienā dienā. Tas viss kādreiz sākās ar mājaslapas analītiku, A/B testiem, klientu paradumu pētīšanu, dažādu algoritmu veidošanu utt. Digitālā vide ir lielisks rīks, ar kura palīdzību uzzināt vairāk […]

jūlijs 21, 2015

Mediju Panks vs. Māris Antons

11107170_10206308744417948_6127575236152505122_n

Bija tas gods paviesoties pie Didža radio Pieci un parunāt par lietām, kurās neesmu lielākais speciālists pilsētā – zinu varbūt par kapeiku vairāk nekā vidējais latvietis. :) Sorry, ka tā, bet es vienkārši nekad vēl nebiju bijis radio Pieci. Man gribējās.

aprīlis 28, 2015

Interneta neitralitāte – kāpēc tas ir svarīgi?

B2HUxzbCcAE2DHk.png-large

Pirms kāda brīža ASV prezidents Baraks Obama dizezgan stingri pauda savu nostāju interneta neitralitātes jautājumā – viņaprāt, internetam būtu jānosaka statuss kā komunālajiem pakalpojumam – lietotājam var būt jāmaksā vairāk, ja viņš to grib patērēt vairāk (tāpat kā pie mums, piemēram, par elektrību), bet pakalpojuma piegādātājs nevar izvēlēties piegādāt vienu elektrību lētāk nekā kādu citu elektrību. Salīdzinājums ar elektrību Latvijas kontekstā varbūt arī nav pats veiksmīgākais, bet esence ir tāda – ja es maksāju par elektrību, tad Sadales tīkls vai Latvenergo nedrīkst noteikt to, ka tā elektrība, kuru tērējam skatoties televīziju Samsung televizorā ir dārgāka par to, kuru lietojam, lai skatītos televīziju LG televizorā. Citādāk LG pēkšņi iegūtu negodīgu priekšrocību. Tas ir tas, ko vēlas panākt lielās ASV telekompānijas, kas lielai daļai ASV māju un biroju piegādā internetu – tās vēlas panākt to, lai konkrēti web servisu piedāvātāji tiem maksātu par to, ka viņiem ir iespēja sasniegt savus klientus neierobežotā ātrumā. Piemērs I Ja nepastāvētu interneta neitralitāte, Lattelecom varētu izveidot savu meklēšanas servisu un, lai liktu lietotājiem to izmantot, vienkārši samazinātu pieeju Google meklētājam tā, ka Google ielādējas 15 sekundes, bet viņu serviss sekundes laikā. Ilgs laiks nepaietu, kamēr visi pārslēgtos uz Lattelecom meklētāju. Vai arī Bing vienkārši samaksātu Lattelecom, bet Google to neizdarītu, un jau pēc laiciņa Bing kļūtu par Latvijas populārāko interneta meklētāju. Un lietotāji pat nepamanītu, ka kāds viņu vietā ir izvēlējies labāku vai sliktāku servisu. Piemērs II Netflix (filmu/seriālu online serviss) darbība balstās uz lieliem datu pārraides apjomiem. Ja interneta provaideri pret visiem datiem drīkstēs neizturēties vienādi, tad interneta provaideris varēs pieprasīt (īstenībā jau to dara), lai Netflix tam maksā par to, ka tas drīkst izmantot provaidera pārvaldīto tīklu neierobežotā apjomā. Tas it kā izklausās ok, bet, ja padomā vēl nedaudz – mēs jau maksājam (tāpat kā attiecīgo provaideru klienti ASV) par to, ka varam izmantot jebkuru tīmekļa vietni tajā ātrumā, kāds ir paredzēts konkrētā tarifu plānā. Interneta neitralitāte radīs negodīgus konkurences apstākļus. Pie mums Diskusijas par šo Latvijā nav vispār, bet patiesībā jau datu plūsmas tiek šķirotas. Mūsu mobilie operatori (nevienu neizcelšu, visur paziņas strādā :) ) to dara ar mobilo datu plūsmām subsidējot atsevišķu aplikāciju radītās datu plūsmas un par tām neliekot maksāt gala lietotājiem. Tas nāk par sliktu visiem konkrēto aplikāciju konkurentiem un vispār nav labi, bet es priecātos, ja tiktu nodrošinātas bezmaksas datu plūsmas visām Latvijā radītājām mobilajām aplikācijām – lūk, ieguldījums Latvijas stārtapu un interneta tehnoloģiju celmlaužu attīstībā. Tas būtu smuki. Start-up Svarīgi tas ir arī start-up uzņēmiem, kuru skaistums slēpjas tajā, ka jebkurš var izveidot biznesu pateicoties brīvam un atvērtam internetam. Ja esošajiem uzņēmumiem būtu iespēja ar naudas palīdzību apslāpēt konkurentu rašanos, mēs, iespējams, nekad neieraudzītu AirBnB (viesnīcas)*, Twitter (Facebook), WhatsApp (Facebook), OpenOffice (MS Office), Instagram (Flickr) un citus nu jau pazīstamus projektus, kuri ir atņēmuši daļu tirgus spēcīgiem spēlētājiem. Dzīve būtu daudz vienmuļāka. *iekavās konkurenti Iedvasmas avots šim ierakstam Vispār es par šo lasu jau pasen (šī diskusija ASV notiek jau pasen), bet pamudināja mani uzrakstīt šis Oatmeal komikss, kurā ir ļoti lieliski izskaidrots tas, kāpēc interneta neitralitāte ir jāsaglabā – […]

novembris 12, 2014

Digitālā komunikācija un tās efektivitāte – vieslekcija LU SZF studentiem

Ed White First American Spacewalker

Šodien bija lieliska iespēja pastāstīt LU SZF studentiem par saviem novērojumiem attiecībā uz digitālo komunikāciju un tās efektivitāti – paldies Olgai Kazakai par uzaicinājumu. Mans mērķis bija ieskicēt to, ar ko ikdienā saskaros strādājot ar klientiem un citiem projektiem. Pirmkārt, pastāstīju par sociālajiem tīkliem un to attīstību no zīmolu viedokļa – kā bezmaksas iespējas tiek nomainītas pret maksas opcijām. Otrkārt, paskaidroju, ka situācija turpinās mainīties un sociālie tīkli meklēs veidus kā vēl paņemt līdzekļus no reklāmdevējiem. Treškārt, ieskicēju to, ko šobrīd ņemam vērā vērtējot kampaņu un ikdienas komunikācijas rezultātus. Pie reizes arī nedaudz pastāstīju kā pēc būtības darbojas Google Analytics, linku tagošana un rezultātu uzskaitīšana un ielikšana kontekstā pēc dažādiem klientu segmentiem, jo dažādiem produktiem atšķiras tas, ko un kā mēra. Ceturtkārt, pastāstīju par 4 klientu tipiem, kas ir savā starpā atšķirīgi – lai palīdzētu saprast kā mēs nonākam pie rīcības plāna dažādos vajadzību un iespēju variantos. Pie tā arī pastāstīju, kurus rezultātus šādās situācijās uzskatām par piefiksēšanas vērtiem. Gribēju pastāstīt daudz, bet laika maz – sanāca mikslis un pa bišķītiņam no visa.

oktobris 21, 2014

Ukraina, Latvija, nepilsoņi, vēlēšanas, drošība

dust_fingersnap

Kā jau normālam vidējam latvietim, arī man šķiet, ka es par politiku zinu stipri vairāk nekā vidējais latvietis, bet tuvojas vēlēšanas un man nav ne jausmas, par ko es balsošu. Es zinu, par kādām lietām es gribētu balsot, bet neesmu vēl manījis, ka publiskajā telpā kāds par tām runātu. Es gan vēl arī neesmu lasījis partiju 4000 zīmju programmas. Uz šo procesu lieku nelielas cerības. Te ir manas 3 lietas, kuras es gribētu redzēt kādas partijas programmā. Elektroniskas vēlēšanas Krimas gadījumā mani visvairāk pārsteidza tas, ar kādu vieglumu var ierasties svešā valstī un noorganizēt vēlēšanas. Protams, ka organizatoram īpaši nerūpēja to kvalitāte, leģitimitāte un ticamība. Galvenais bija rezultāts, ar kuru pēc tam manipulēt komunikācijā. Ar klasiskā formā organizētām vēlēšanām, manuprāt, ir ļoti viegli manipulēt vairākos to posmos. Piemēram, pielaižot pie balsošanas urnas sev simpātiskos balsotājus un griežot ceļu tiem, kas ne visai simpatizē; skaitīšana arī ir tāds necaurspīdīgs process, kurā jāpaļaujas uz daudzu cilvēku godaprātu; un pašu rezultātu apkopošana – kurā var manipulēt ar skaitļiem. Lai arī cik nedrošas elektroniskas vēlēšanas kāds mēģinātu atainot (kas ir bullshit – ja web vidē nevarētu nodrošināt pienācīgu drošību, mums nebūtu internetbanku), tas valstiski, manuprāt, ir daudz drošāks risinājums, jo tādu esamības gadījumā pilsoņi ar savām id kartēm varēs nobalsot, bet tie, kam tādu nebūs, to izdarīt vienkārši nevarēs. Elektronisku balsošanu bez galvaspilsētas ieņemšanas (kas būtu valsts pilnīga okupācija) nosimulēt īsti nav iespējams. Elektroniskas vēlēšanas arī ilgtermiņā ir daudz lētākas, ļauj vēlēšanas/referendumus rīkot biežāk un nodrošina tautas dziļāku iesaisti demokrātiskas valsts veidošanā – kas arī veicina patriotismu, jo ikdienā spējot vairāk ietekmēt, cilvēks neatgriezeniski sāk justies piederīgāks savai valstij. Valsts šādu sistēmu sākotnēji varētu izmantot kaut vai iedzīvotāju attieksmes un viedokļu noskaidrošanai, kas jau būtu liels solis uz priekšu iedzīvotāju politiskās apātijas mazināšanai. Vēlēšanu tiesības nepilsoņiem pašvaldībās Šis ir karsts kartupelis un daudzi man nepiekritīs. Es saprotu argumentus par to, ka par pilsoni kļūt nav nemaz tik grūti un paši vainīgi. Arī atkāpjoties no vēsturiskajiem jautājumiem, mans domu gājiens ir šāds – pašvaldības lemj tikai par saimnieciskajiem jautājumiem; nepilsoņi maksā nodokļus un viņiem vajadzētu būt teikšanai par to, kā pašvaldības tos izmanto; šādā veidā nepilsoņi momentāli justos daudz tuvāki šai valstij un mums mazinātos risks, ka citas valsts iebrukuma gadījumā viņi justu vēlmi pievienoties kādam ārējam agresoram. Neko nemainot šajā attieksmē mās paliksim pie šī brīža Status Quo, kurā it kā viss pagaidām ir mierīgi, bet tomēr ir nedaudz sajūta, ka sēžam un pulvera mucas. Atkāpšanās no Kristietības ietekmes uz politiku Tas, kādi lēmumi tiek pieņemti attiecībā uz bērnu seksuālo audzināšanu, attieksmi pret citādākiem cilvēkiem un visu, kas ir jauns, ir vistiešākais iemesls, kāpēc man ik pa laikam ienāk prātā, ka šī nemaz nav labākā valsts pasaulē. Mājās virtuvē var runāt par ko grib, bet tas, ka Praids rada lielāku ažiotāžu nekā bērni, kuri mirst, man ik pa laikam nolaiž rokas. Šī lapa parāda, kur guļ mūsu valsts prioritātes – http://www.ziedot.lv/lv/projects/47/0. Kamēr mēs nevaram parūpēties par dzīvību glābšanu un attaisnojamies ar to, ka “budžetā nav paredzēts atbalsts šādiem bērniem”, nevajadzētu arī pārāk aizrauties ar […]

septembris 21, 2014