Tā kā ciems, kurā dzīvojam, ir salīdzinoši mazs un vietējie veikali ir tik lieli, cik ir, vakar ap septiņiem vakarā nolēmu aizbraukt līdz tuvākajai vietai, kas ir lielāka, attiecīgi – ar lielākām izvēles iespējām. 15km, 30min – tā rāda waze, jo uz to ved kalnu ceļš, uz kura 30km/h ātrumu ierobežojošās zīmes dažbrīd pat šķiet pārāk optimistiskas.
Ārā, protams, jau tumšs. Uzkāpju uz moča un dodos. Pa ceļam saprotu, ka waze man piedāvā doties ne pa to ceļu, pa kuru atbraucu, bet iegriezties mazākā vietā. Es nezinu, ko es tajā brīdī domāju, bet tā arī izdarīju. Ceļš pa kuru atbraucu – asfalts, divas mašīnas var izmainīties knapi. Ceļš, kurā iegriezos vakar – viena auto platumā, betons.
Jau pēc pirmajiem pārsimts metriem nožēloju savu izvēli. Betona josla ir ar asiem pagriezieniem un šie pagriezieni nav plaknē. “Ceļš” visu laiku iet vai nu stāvi augšā vai lejā. Man pa šo ceļu būtu bail braukt gaismā, bet ārā ir piķa melna tumsa un es redzu tikai tik, cik izgaismo motocikla priekšējā gaisma. Pirmo reizi arī nodomāju, ka instrumentu panelis ir pārāk košs un labprāt to padarītu tumšāku.
Šajā brīdī apstāties, apgriezties un braukt atpakaļ vairs nav variants. Pirmkārt, gan jau drīz būšu uz asfalta un cik tad sliktāk var būt. Otrkārt, nav jau nemaz īsti labas vietas, kur apgriezties – dēļ reljefa abas kājas pie zemes pielikt varu reti kur, plus ir šaurs. Treškārt, es negribu braukt atpakaļ pa to pašu vietu, pa kuru atbraucu – man bail pa to ceļu braukt otrā virzienā.
Neko, braucu tālāk. Kā jau teicu, ir piķa melna tumsa, uz sāniem neredzu pilnīgi neko. Pārāk nedomāju par to, kas ir apkārt. Vienā brīdī gan ieraugu izgaismotu māju. Diemžēl, šo māju redzu aptuveni 100m attālumā zem sevis. Attiecīgi, izrādās, ka pusotru metru no manis pa kreisi ir ceļa mala un tur arī kalna mala, kas bez ceremonijām taisnā leņķī ved uz leju. Labāk bija, kad šo nezināju. No maz kā man ir vairāk bail nekā no augstuma.
Vēl brīdi vēlāk pamanu, ka “mans draugs” waze pārrēķina maršrutu. Perfekti. Esmu palaidis garām kādu pagriezienu (vietas, kur vienā punktā krustojas trīs takas, bija vairākas). Esmu sev pielicis klāt kaut kādu ekstra attālumu pa šīm drausmām, plus pastāv liela iespēja, ka “jaunais” maršruts iekļaus vēl kādus nepatīkamākus ceļus.
Man nav ne jausmas, kur es esmu. Visapkārt ir tumšs, vienkārši melns, visi ceļi waze izskatās vienādi, es nezinu cik tālu ir asfalts un kas mani sagaida priekšā.
Neko, turpinu braukt, mainot vietām pirmo un otro pārnesumu. Ja sākumā vēl ik pa brīdim paguvu ielikt pat trešajā, tad šobrīd jau pārsvarā braucu ar pirmo, jo augšā jābrauc lēni, bet lejā braucot tas palīdz kontrolēt ātrumu. Betona segums jau kādu brīdi ir beidzies un sāk beigties arī gludā smilts, kas riteņu vietās nobraukta.
Tieku līdz kārtējam augšupceļam, kura galā ir 135 grādu pagrieziens (tātad zināms, ka šis ies stāvi augšā, pagrieziens arī būs slīps, tālāk turpināsies stāvums augšā). Tādi meža ceļu serpentīni. Te arī ir beidzies ceļš, kuru varētu mēģināt izbraukt ar vieglo auto. Var redzēt, ka kāds te ir braucis, bet tas nav ceļš. Kukuržņi, bedres, praktiski bezceļš un tas viss kādos 30 grādos uz augšu. Galvā pārcilāju, ka šis gan jau laikam vēl nav slīpums, pie kura varētu vnk nokrist uz aizmuguri, bet tālu arī nav.
Un tagad nāk pats labākais – komplektā ar visu to, kas notiek uz ceļa, izskrien rejošs suns. Paldies dievam tikai vidēja izmēra, bet tik un tā nepatīkami. Suni redzēju tikai tad, kad viņš bija man priekšā un, kad pabraucu garām, to tikai dzirdu sev blakus, jo gaismas nekādas nav. Nodomāju, ka šis jau man līdz kājai netiks un būs ok. Tieši tajā brīdī izskrien arī kupls vācu aitu suns ar resnu metāla ķēdi ap kaklu.
Jej bogu. Nokrist nedrīkst, apstāties nevar un tas suns ir pavisam blakus. Sajutu pieskārienu savam apakšstilba ikram un sekundi vēlāk laikam šo suni sasauca saimnieks. Ansim drīz būs taisnība un vienīgais, kas man vēl jāpiedzīvo, ir nekurienes vidū pārdurta riepa. Kaut kā tie piedzīvojumi pārāk viegli mani atrod. Vairs negribu, paldies.
Puskilometru vēlāk parādījās pazīstamais asfalta ceļš, pa kuru visu atlikušo ceļu braucu otrajā pārnesumā un sev apsolot pa šiem kalnu ceļiem no asfalta vairs nost nebraukt.
Es biju pārbijies. Pieņemu, ka vakar pa tumsu esmu izbraucis kādu Spānijas TET posmu.
