Ja kādam vajag bildi diētas reklāmai vai rakstam par fitnesu, šo drīkst droši izmantot.
Stāsts par gan ir par kaut ko citu. Redziet to mērlentu? To taču sauc par mērlentu, vai ne?
Lieta ir tāda, ka šo es nopirku riktīgi sen un šobrīd vairs neatceros priekš kam. Man ir nelielas aizdomas, ka es to brīnumu nopirku un neizmantoju nekam – pat ne tam, kāpēc nopirku, jo konkrētā vajadzība sen aizmirstu iemeslu dēļ izbeidzās.
Tā nu man šī lenta ir bijusi sen. Riktīgi sen. Tas, ka man viņa ir līdzi tagad, ir sīkums. Man viņa viskautkur līdzi ir bijusi gadiem. Tas ir viens (ok, “viens no”) priekšmets, kurš man ir, kuru es visu laiku turu kaut kur perifērijā – tikai tāpēc, ka, zinkā, varbūt noderēs.
(bungu solo)
Šodien tas notika.
Esmu ievācies dzīvoklī, kurā ir īsts galds un krēsli. Iepriekšējā bija tikai tāda bāra lete ar bāra beņķiem. Problēma tikai tāda, ka vietā, kurā nolikts galds, nav tuvumā kontakta un galdu citur likt arī nav opcija (vai nu būs stulbi vai tik un tā nebūs kontakta), bet pat jaunais macbook pārāk ilgi nedzīvo, ja pie viņa ir piesprausts ārējais monitors.
Kad šis viss ir izdomāts, ir skaidrs, kas jādara – jāatrod tuvāko kontaktu, no kura varētu pielikt pagarinātāju, un jānopērk attiecīgā garuma pagarinātājs.
Šajā brīdī es atcerējos vakardienas momentu, kurā viss kofera saturs izbira pa grīdu, jo pa mēnesi jau biju paspējis aizmirst, no kuras puses tas koferis visērtāk atveras. Tajā brīdī pa grīdu izbira arī mērlenta.
Tas kaifs, kad nomērīju attālumu no kontakta līdz galdam. Trīs metri. Man perfekti derēs 3m pagarinātājs.
(vēl viens bungu solo)
Pagarinātājs jau ir nopirkts, bet gandarījums par to, ka viens gadiem atpakaļ nopirkts un tūkstošiem kilometru līdzi vadāts sūds ir noderējis, nav pārgājis.
Nekad neko nemetiet ārā.
P.s. Es nezinu vai es bungu solo ieliku pareizajās vietās, bet tie, kas mani pazīst, zina, ka man nav nekādas ritma izjūtas.
