Jau kopš 2013. gada vidus vairāk vai mazāk esmu saistīts ar uzņēmējdarbību, jo ap to laiku sapratu, ka gribās kaut ko savu. Laiki iet, laiki mainās, daudz ko esmu iemācījies, noskaidrojis un pārdomājis. Tagad gribu padalīties ar savu viedokli – kā tas ir, būt mikrouzņēmuma nodokļa maksātājam un cik vispār viegli ir maksāt nodokļus. Es vēl joprojām neesmu ne jurists, ne ekonomists, tāpēc laipni lūgti oponēt man pozīcijās, kur esmu balstījies nepareizos priekšstatos.
Es strādāju digitālā mārketinga lauciņā un rakstot šo es reizē pārstāvu savu kā uzņēmēja un valsts pilsoņa (tāda, kurš ir ieinteresēts, lai valsts iekasētu vairāk nodokļus un mēs visi dzīvotu labāk). Šīs lietas tomēr ir nesaraujami raustītas. Man nav nekādu iebildumu pret izpildvaru, VID vienmēr ir bijis pretīmnākošs un visās saskarsmēs ar VID, UR u.c. iestādēm nav bijis nekāda pamata sūdzēties. Es gribētu draudzīgāku likumdevēju.
Šajā rakstā par tādu vispārējo – vai, manuprāt, mikronodokļa ideja kā tāda vispār ir jēdzīga, cik viegli ar šo likmi ir attīstīties un kā palīdzēt šai uzņēmējdarbības formai maksāt lielākus nodokļus. Nākamajos par saistītajām lietām – algu griestiem un to, ar ko jārēķinās tuvojošās “dalīšanās ekonomikas” sakarā.
Background: uzņēmums, kurā darbojos ir mazs, tas vidēji mēnesī nodokļos ar mikrouzņēmuma likmi nomaksā ~ 200 €, es šobrīd esmu tā vienīgais darbinieks. Tuvāko mēnešu laikā plānoju ņemt darbā kādu palīgu, bet biznesā neko nevar paredzēt, tāpēc tas pagaidām ir tikai plāns. :)
Mikrouzņēmuma nodokļa likme ir vajadzīga
Tātad, šis ir mans personīgais viedoklis – es ticu, ka mikrouzņēmums ir nepieciešama uzņēmējdarbības forma. Ja uz jautājumu paskatās emocionāli – ir forši, ja mēs dodam īstu iespēju bez milzu investīcijām valsts iedzīvotājiem nodarboties ar uzņēmējdarbību. Ja uz jautājumu paskatās praktiski – es nezinu, kur es šobrīd būtu, ja šādas formas nebūtu. Lielo SIA ar visiem izrietošajiem nodokļiem es nebūtu riskējis taisīt, pie citiem strādāt man pārāk 2013. gadā negribējās, es, iespējams, būtu uz dažiem gadiem izbraucis no valsts. To, vai būtu atgriezies, varam tikai minēt.
Es esmu diezgan pateicīgs par iespēju darīt savu mīļāko darbu pasaulē, maksāt nodokļus un bez raizēm par to, ka saņemu naudu aploksēs vai man draud problēmas ar VID, dzīvot šajā valstī. Es šos divarpus gadus neesmu izmantojis ne bezdarbnieku pabalstu sniegtās iespējas, ne kā citādi dzīvojies uz valsts rēķina, jo nav bijusi tāda vajadzība. Es zinu, ka šis arguments ir vecs kā pasaule, bet man pašam ir forša sajūta par to, ka es tā esmu varējis. Man šķiet forši varēt maksāt nodokļus un tā arī darīt.
Mikrouzņēmumu salīdzināt ar lielu uzņēmumu nav nekādas jēgas
Es ļoti labi saprotu lielākus uzņēmējus, kuri norāda uz mikronodokļu maksātājiem un saka, ka tas nu gan nav galīgi godīgi. Es pilnībā piekrītu – vēl vairāk, es gribētu būt šo lielo uzņēmēju pusē, kas spēj un var samaksāt šos lielos nodokļus. Es esmu no tiem kareivjiem, kas grib kļūt par ģenerāli. Man gan vēl ir tikai 27 un es nekur neskrienu – vēl ir daži gadi treniņiem. Es arī saprotu, ka lielākā daļa problēma ir tieši tur, ka daudzi “lielie” nooptimizē savus nodokļus un ar mikronodokli samazina savus nodokļu izdevumus. Nu, tas ir slikti un par to es arī saku, ka tā nevajag.
Kāpēc es saku, ka mikrouzņēmumu nevajadzētu salīdzināt ar lielo nodokļu maksātāju – ja mēs salīdzinam uzņēmumu, kurā ir viens darbinieks (mans gadījums), ar uzņēmumu, kurā ir 15 darbinieki, atbilde uz daudziem jautājumiem ir darba efektivitāte.
Ja es savā uzņēmumā pildu lietveža, projektu vadītāja, pārdevēja, klientu servisa, tekstu autora un vēl kādus citus pienākumus, ir skaidrs, ka visās šajās pozīcijās es nevaru būt par 100% klātesošs un arī efektīvs. Ja uzņēmumā katru no šīm pozīcijām pilda atsevišķs cilvēks, vai pat cilvēku komanda, protams, ka darba efektivitāte un katras iztērētās stundas lietderība palielinās aritmētiskā progresijā. Ir tāda jauka leģenda par to, kā kāds Misters Fords Amerikā ar darba dalīšanas ieviešanu uzbūvēja vienu milzu korporāciju.
Mikrouzņēmums ļoti reti spēs būt tik efektīvs kā liels uzņēmums. Var jau teikt, ka šie mazie uzņēmumi ir kā inde valsts ekonomikai, jo spēks ir tikai lielajos uzņēmumos, bet liela daļa lielo uzņēmumu kādreiz ir tieši sākušies kā mazie uzņēmumi. Piemēram, banka Citadele reiz bija valūtas maiņas punkts Centrālajā stacijā. Un visiem nav pazīstami bagāti onkuļi vai arī vēlme aizņemties dažus desmitus tūkstošu. Šis ir tas veids, kā palīdzēt attīstīties ekonomikai, jo, pirmkārt, mikrouzņēmumos strādājošie netērē citu nodokļu maksātāju naudu un, otrkārt, daļa no šiem mikrouzņēmumiem izaug par lieliem uzņēmumiem, kas jau maksā pavisam citus nodokļus un jūtami palīdz valsts ekonomikai.
Kā palīdzēt mikrouzņēmumiem attīstīties un reizē iekasēt vairāk nodokļus
Mikrouzņēmumu lielākais mīnuss ir reizē tā lielākais pluss – zemie sliekšņi gan nodokļos, gan dažādos ierobežojumos.
Jau daudzus gadus mūsu nodokļus sistēmā runā par progresivitāti. Es domāju, ka nodokļu politikas progresivitāte MUN (mikrouzņēmumu nodokļu maksātāju) gadījumā ir tieši tas ceļš kā palielināt to konkurētspēju un reizē iekasēt vismaz tādus pašus nodokļus un pat lielākus.
Algu sliekšņi – mikrouzņēmumā strādājošie nevar saņemt vairāk kā 720€ mēnesī. Ar likumu noteikts, neapejams slieksnis. Es saprotu, kāpēc – lai labi pelnoši uzņēmumi caur šādiem juridiskiem veidojumiem nelaistu tūkstošus un tādā veidā “neietaupītu” sev tūkstošus ienākumu un citos nodokļos. Manā gadījumā tas vienmēr ir bijis lielākais klupšanas akmens – digitālajā nozarē par šādu algu labu speciālistu nav iespējams atrast. Tas ir pilnīgi unreal. Ja es rīt gribētu pieņemt darbā labu speciālistu un attiecīgi viņu algot, tas nebūtu iespējams.
Darbinieku daudzuma sliekšņi – pat, ja es izveidotu sistēmu, kurā manā uzņēmumā bez manis ir 4 efektīvi darbinieki, es nevaru paņemt darbā sesto. Mikrouzņēmumā nedrīkst strādāt vairāk par pieciem darbiniekiem. Arī šo es saprotu – nu nebūtu loģiski, ja MUN likmi izmantotu cehs ar adītājām vai zivju pakotājiem.
Nākamais solis pēc mikrouzņēmuma – lielie nodokļi. Šis ir vissmagākais slieksnis. Nozarē, kurā darbojos, lielāko izdevumu daļu sastāda darbinieku algas, kas svārstās no 50-80% no apgrozījuma. Reklāmā un IT tāda ir specifika, jo produkts, kas tiek pārdots, ir darbinieku darba stundas. Tātad, ja uzņēmums strādā daudz maz efektīvi, mēnesī ienākumos saņem 6000 €, bet algās aiziet 3 600 € (maksimālā alga 5 uzņēmuma darbiniekiem) – bilance ir 6000 (ienākumi) – 3600 (algas) – 600 (MUN nodoklis) = pāri paliek 1800 €.
Lai izmaksātu 3600 € algās pie lielajiem nodokļiem, jau sanāk samaksāt aptuveni tos pašus 6000 €. Tā kā uzņēmumam bez algām un nodokļiem vēl ir jāmaksā par telpām, grāmatvedību, tehniskajiem piederumiem, ārējiem pakalpojumiem u.c. lietām, šim mikrouzņēmumam ir jādara brīnumi, lai tas spētu mainīt šo uzņēmējdarbības formu uz “pilnajiem nodokļiem”.
Risinājums – progresivitāte.
Es domāju, ka loģiskais solis ir nodokļu progresivitāte. Atkāpjamies no šiem akmenī kaltajiem ierobežojumiem un ļaujam maksāt lielākas algas, pieņemt darbā vairāk darbinieku, atceļam apgrozījuma griestus, bet līdz ar to arī palielinam nodokļus.
Piemēram, ja es vēlos dizainerim samaksāt tos 1000€ mēnesī, es labprāt tiem 9% no apgrozījuma klāt vēl samaksātu kaut kādu % no šī dizainera algas. Valsts saņemtu vairāk nodokļos, es varētu pieņemt darbā labākus speciālistus, iegūtu visi.
Tālāk – kad esmu sasniedzis nākamos sliekšņus, nu nelieciet man uzreiz maksāt lielos nodokļus. Tas “leciens” ir liels un man no viņa ir bail. Vai arī ieviešam to progresivitāti sākot no pirmā darbinieka, lai tā tikšana līdz tai robežai ir mērenāka un psiholoģiski mazāka barjera.
Par samaksātiem nodokļiem un bagātu valsti.
Nākamajos rakstos par norēķināšanos ar frīlanceriem un dalīšanās ekonomiku.
