Es te (Horvātija, Šibenik) dzīvoju ēkā, kurai ir 4 stāvi – katrā stāvā pa vienam dzīvoklim. Es aptuveni nojaušu, ka šobrīd apdzīvots ir tikai mans dzīvoklis, ko var just pēc pilnīgā klusuma iekšpagalmā, konstanti tumšajiem logiem un pēc tā, ka kādu brīdi neesmu dzirdējis nekādu rosību kāpņu telpā.
Ņemot to visu vērā, es biju ļoti pārsteigts šodien ap deviņiem izdzirdot klauvēšanu pie durvīm, jo vienīgais cilvēks pasaulē, kurš zina, pie kurām durvīm ir jāpieklauvē, lai mani atrastu, ir kungs, no kura es šo dzīvokli īrēju. Es arī neesmu ne pasūtījis ēst, ne kā citādi gaidījis, ka kāds varētu atnākt ciemos.
Neko, skaļi noteicu “just a second” un pogāju ciet kreklu, lai noskaidrotu, kas notiek. Pa šo īso laika sprīdi paspēju vien nodomāt, ka paga, moš Helovīnu bērni, bet, nu, arī jocīgi, jo lejā tomēr ir jāspiež kods un tādas viesnīcu paskata ēkas jau nu parasti nav tās, uz kurām iet trikortrītot. Otrs variants – varbūt tomēr es neesmu viens šajā ēkā un apakšējie kaimiņi nāk sūdzēties par to, ko dzird caur manu atvērto logu, jo pieņemu, ka mani seriāli slēgtā pagalma akustikā ir dzirdami visos stāvos.
Atveru durvis un tur divi policisti – kungs un dāma. Īsti policisti pilnās formās ar visiem policistu pričendāļiem, nevis jokdari kostīmos. Es, savukārt, knapi aiztaisītās biksēs un ne līdz galam sapogātā kreklā ar basām kājām.
“Did you apply for residence in Croatia?”
Vot, šajā brīdī es ļoti sabijos, ka neesmu aizpildījis kaut kādu vīzu vai arī tūlīt kādam būs nepatikšanas, ka neesmu reģistrējies kā tūrists. Jāatzīst, ka pret formalitātēm es ceļojot izturos stipri vieglprātīgi un rēķinos, ka vienu reizi es par šito dabūšu samaksāt. Iespējams, ka tā reize nupat arī ir pienākusi.
– “No, I did not.”
Un pēc šī es gaidu, ka man tūlīt pateiks, kādās nepatikšanās esmu iekūlies.
– “Is your name Thomas?” (vai kaut kas līdzīgs, jo es piefiksēju tikai to, ka manu vārdu viņa toč nesauc)
Respektīvi, kāds kaut kur ir aizpildījis kaut kādu rezidences formu un tagad policisti nāk tos cilvēkus meklēt, jo viņi kā savu Horvātijas adresi norādījuši ēku, kurā šobrīd mītu es. Es strauji atrodu savu ID, lai max ātri policistiem pierādītu, ka es neesmu tas, pēc kā viņi ir nākuši un mani nekur vest nevajag.
Dāma pēc īsas manas ID kartes apskates (jauna un skaista, dažas dienas pirms izbraukšanas uztaisīju) sāka meklēt kur pierakstīt manus datus “ja nu kas” situācijai, bet es viņai piedāvāju manu ID vienkārši nofotogrāfēt. Tā viņa arī izdarīja, atvainojās par traucējumu un devās prom.
Coworkingā šodien uz galda bija nolikta helovīnu saldumu paciņa, bet šis vakara piedzīvojums šķiet daudz vairāk pa tēmu.
