Pirms gada man nebija nekādu paroļu vai pieejas kodu ne telefonam, ne datoram. Pat PIN koda pieprasīšana bija atslēgta, jo, nu, nekas svarīgs izņemot manu privāto dzīvi tur īsti neglabājās. Un arī katra privātā dzīve nevienam citam nav tik svarīga kā tikai pašam. Tā vienkārši bija ērtāk.
Pirms aptuveni pusgada dažādas klientu lietas, pret kurām (pašsaprotami) jāizturās ar milzīgu pietāti un jāievēro konfidencialitāte, kļuva par iemeslu, lai gan manā telefonā ieviestu passcode, gan laptopu varētu ieslēgt tikai ar paroles ievadīšanu. Kā saka, kas pats sevi nesargās, to arī dieviņš nesargās.
Tad nu šodien sasniedzo trešo līmeni – šobrīd skatos kā viss laptopa saturs tiek enkriptēts. Tas nozīmē to, ka, ja kādā brīdī man gadīsies šķirties no datora (tfu, tfu, tfu pār kreiso plecu), atradējam būs ļoti ļoti sarežģīti bez paroles tikt pie mana cietā diska satura.
Drošība pirmajā vietā. Es pat neko negribu ar šo pateikt. Vienkārši secinājums kā cilvēki mainās līdz ar situāciju. Pirms gada es tiešām ar skepsi skatījos uz cilvēkiem cilvēkiem kuriem pat tikai telefonā bija aktivizēti passcode – “Nu, kuram gan kaut kas, kas ir tavā telefonā, varētu interesēt?!”. Tagad vairs tā nedaru.
