Mūsu valsts iekšējā un ārējā komunikācija par to, kas mēs esam un ko mēs daram, vienmēr ir bijusi pabērna lomā, bet šobrīd izmantotais “Mission Latvia” ir ar atrāvienu tukšākais, ko mēs šajā virzienā esam darījuši. Rāmi uztaisīja, bet gleznu aizmirsa.
Ja palasa Mission Latvia lapu, tur var atrast šādu pērli: “Every Latvian has a sense of mission to do more – not only for himself and his family, but on a much wider scale – providing value to our country and the world.”
Ir meli, ir lieli meli un tad ir šis. Pirms padsmit gadiem ar Jāni Poli strādājot pie kāda projekta, kur klients acīmredzami bija aizsapņojies par to, ko reklāmai vajadzētu darīt, Jānis izteica frāzi, ka melot visiem var tikai īsu brīdi, bet ilgi var melot tikai dažiem. Tas nav citāts, bet doma skaidra. Don’t @ me.
Varbūt, ka mēs gribam ticēt, ka katrs latvietis tiecas uz ko augstāku, bet tieši to pašu tādā gadījumā var pateikt par jebkuru citu valsti pasaulē – attiecīgi, šis teikums ir bezjēdzīgs.
Valstij vajag misiju, kas vieno un ved kaut kādā virzienā. Viens no lielākajiem un labākajiem piemēriem ir ASV tikšana uz mēnesi.
Mums šobrīd nav misijas, bet mums ir problēma – demogrāfija.
Cilvēki ir dažādi un nevar visus salikt vienā no divām grupām – grib bērnus vai negrib bērnus.
Ja mēs visus Latvijas iedzīvotājus saliktu rindā, tad mēs varam viņus sakārtot no “grib bērnus tik ļoti, ka pats par tādu iespēju piemaksās valstij” līdz “bērnus negrib pat tad, ja apsola visu, kas pasaulē ir”.
Spektra tālais gals no demogrāfijas veicināšanas viedokļa mums nav interesants, jo ir bezjēdzīgi mēģināt pārliecināt cilvēkus par kaut ko, kur viņiem jau ir stingrs un pretējs viedoklis.
Tos, kas stingri bērnus grib, arī vairs pārliecināt nevajag. Viņiem būs.
Bet, kaut kur pavisam netālu no tiem, kas stingri zina, ka viņiem būs bērni, atrodas cilvēki, kuri grib bērnus, bet kaut kādu iemeslu dēļ ir pieņēmuši lēmumu tādus neradīt.
Viņu iemesli atturēties nav lieli un ar šiem cilvēkiem ir vērts runāt un viņus motivēt.
Bet vislabāk strādās tas, ka viņi redzēs, ka valsts tiešām grib, lai tajā dzimtu bērni.
Vienā dienā demogrāfiju atrisināt nevar, tas nav izdevies arī praktiski nevienam citam Eiropā un pasaulē, bet mēs varam nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – Latvijas padarīšanu par labāko vietu bērniem nostādīt kā savu misiju. Gan misija, gan kaut kas ko darīt.
Mēs varētu sākt ar tiem bērniem, kas jau ir, bet pret kuriem mēs izturamies tā it kā mums būtu cilvēku pārprodukcija – bāreņi. Vai viņiem ir izcili dzīves apstākļi? Vai viņi saņem vislabāko izglītību?
Vai sievietēm ir radīti apstākļi, lai karjera nebūtu arguments?
Vai pilnīgi visiem ir ērti pieejama izglītības sistēma?
Vai pilnīgi visiem ir pieejama ātra un laba veselības aprūpe?
Nedarīt kaut ko, jo var nesanākt, mēs mākam.
Bet, ja nu mēs ieklausītos prezidentā un pieņemtu “a ja nu sanāk?!” mentalitāti, mēs iespējams tiktu pie labas medicīnas, izglītības un valsts.
Kas zina, gan jau vēl kādai jomai atlektu kāds labumiņš. Ir tikai jāsāk.
Tikai ar to vien, ka darītu visu, lai Latvija būtu labākā vieta pasaulē bērniem.
