Pēc virsraksta varbūt izklausās, ka dzīvoju pārāk labi un varu spontāni izdomāt aizbraukt paskatīties uz ķenguriem. Tā nav. Šo braucienu es plānoju izveikt jau kopš pavasara. Ideja gan peldēja gaisā jau pagājušajā gadā. Sākotnēji (ar šo tiek domāts brīdis, kad šī ideja sāk beidzot ieņemt konkrētas aprises – tas bija šī gada sākumā) plāns bija braukt šogad pēc Jāņiem, tad septembrī, tad oktobrī un vēl pēc pēdējām korekcijām šis plāns pārlikās uz novembra otro pusi. Realitāte – man ir biļete uz Austrāliju 7. decembrī no Helsinkiem.
Lielāko daļu korekciju ieviesa ar darbu saistīti notikumi. Daļa varbūt ir manījuši, ka kopš jūlija vidus darbojos organizācijā, kas saucas httpool. Vēl arī līdz ar plānošanu tapa skaidrs, ka uz Austrāliju jābrauc tad, kad mums ir ziema – gan tāpēc, ka pie mums tad ir ziema, gan tāpēc, ka Austrālijā (izrādās!!!) visu gadu nav vieni vienīgi tropi. Dažādi iemesli un secinājumi tad arī ir pārcēluši manu braucienu uz jau minēto 7. decembri. Atgriešanās datums – 15./16. janvāris.
Kāpēc Austrālija?
Austrālija ir tālu un es gribēju tālu – es līdz šim neesmu bijis ārpus Eiropas. Austrālijā dzīvo radinieki – mana tēva māsīca un viņas ģimene, no kuriem esmu saticis tikai vienu cilvēku. Austrālijā ir ķenguri – domāju, ka te paskaidrojumi ir lieki, jo ķenguri ir awesome.
Vīzas ir jākārto laicīgi
Esam nonākuši pie iemesla, kas šobrīd manī ir saradījis pavisam negaidītu stresu. Kontekstam – gadu/divus atpakaļ es mātei palīdzēju aizpildīt eVisitor anketu, pēc kuras aizpildīšanas viņa nākamajā/aiznākamajā dienā saņēma apstiprinājumu atļaujai doties uz zemi lejā apakšā. Izejot no šīs pieredzes es pieņēmu, ka tieši tik vienkārši tas arī būs un vīzu kārtošana manam prioritāšu topam nebija ne tuvumā. ŅIFIGA. Acīm redzot, es iekrītu riska grupā, jo sievas man nav, bērnu man nav, es vēl arī norādīju, ka strādāju pie sevis. Acīmredzot, šīs un citas lietas Austrālijas robežsargiem liek uz mani skatīties ar aizdomām – es pilnībā varētu tur arī palikt.
Offtopic – es sāku ar biļešu iegādi tikai vienā virzienā un par to vēl jokoju: “Kas ir sliktākais, kas var notikt? Es palikšu Austrālijā?” Smieklīgi, jā. Tagad vairs nav smieklīgi. Es zinu, ko Jūs teiksiet – varbūt atpakaļceļa biļešu neesamība arī ir iemesls, kāpēc uz mani skatās ar aizdomām. Nē, par biļetēm man neviens neko nevienā brīdī nav paprasījis.
Tas, ko man paprasīja, bija konta izraksts. Es arī bez lieka stresa paņēmu savu konta izrakstu un nosūtīju. Atkal informācija kontekstam – es savā privātajā aktīvajā kontā nekad neglabāju nekādu lieku naudu. Jāsamaksā par komunālajiem, telefonu un vēl kaut ko? Ieskaitu sev bišķīt ar rezervi līdzekļus un hop. Ja mēs tā pavisam atklāti, tad ilgāk par 24h manā kontā praktiski nekad nav līdzekļu virs dažiem simtiem eiro. Rezultāts – par spīti sakarīgam ikmēneša apgrozījumam, Austrālijas robežsardzei radās iemesls atteikt man eVisitor atļauju, jo viņiem izskatās, ka es Austrāliju nevaru atļauties dēļ brīvu līdzekļu klāt-neesamības.
Otrais piegājiens
Pagājušajā nedēļā nosūtīju vēlreiz dokumentus (ar dažiem papildinājumiem), lai pieteiktos jau pavisam īstai vīzai (iepriekš minētais eVisitor īsti nekvalificējas kā vīza). Šī vīza arī vairs nav bezmaksas pasākums, jāmaksā nodeva. Esmu mācījies no kļūdām, pielaboju konta izrakstu, pieliku vēl dažus dokumentus un citus noprecizēju. Šonedēļ tad es arī uzzināšu, vai es braucu uz Austrāliju.
Rezumē
Es kaut kā esmu pieradis dzīvot viegli un nerēķinos ar nekādiem šķēršļiem. Šoreiz mani tas ir iegāzis un radījis lieku stresu. Pirms nākamajiem ceļojumiem šādu kļūdu vairs nepieļaušu.
