Esmu ieradies un sāku iedzīvoties. Ierašanās notika diezgan raiti un šķiet, ka veiksmīgi.
Pirmā lieta, ko man vēl Rīgā palīdzēja piefiksēt Ivars – ja brauc ar savu transportu (motocikls, auto), pirms-izbraukšanas laiks ir mierīgāks, jo gadījumā, ja šķiet, ka kaut ko nevar paspēt, vienmēr var pārcelt izbraukšanu par dienu vai divām un nekas traks. Tā arī notika pagājušajā rudenī, kad uz Portugāli braucu ar moci. Šogad tāds variants īsti nederēja, jo jau labu laiku atpakaļ iegādāta airBlatic biļete vienā virzienā uz Splitu un tur gan vairs neko sarunāt, ja gribās nedaudz vairāk laika, lai pa Rīgu savāktos, nevar.
Saruna par to, kāpēc šogad bez moča, mums jau ir bijusi – braukt ar moci ir visdārgāk un visilgāk. Šeit, uz vietas esot un redzot visus tos ļaudis uz Vespām un močiem, nedaudz jau sirds lūzt, bet kā ir, tā jādzīvo. Apmaiņā pret to, ka mocis palika mājās, man paliek iespējas ziemas laikā viegli pārvietoties starp valstīm un nav jādomā par to, ka ar visu to moča padarīšanu kaut kas var atgadīties. Fokusējamies uz labo, ja.
Kad visi jau bija sasēdušies lidmašīnā lidostā Rīga, lidmašīnai atradās kaut kādas tehniskas problēmas, kas nedaudz aizkavēja izlidošanu, bet ar visu to ap kaut kādiem 11-12 pēc vietējā laika jau bijām nolaidušies (es un pārējie pasažieri). Pirmie iespaidi – silts, zilas debesis, viss baigi labi. Bet nu tās tehniskās problēmas ar manām bailēm no augstuma nav baigi labā lieta. Labi, ka biju pusaizmidzis.
Šis ir skats, kurš sagaida, kad izej cauri Splitas lidostas drošībām un esi paņēmis nododamo bagāžu. Rīgas lidostas analogs būtu tā vieta, kur no sagaidīšanas zāles iziet pie Narvesen – tur kur visi ievelk to sen gaidīto dūmu.
Pati lidosta šķita svaiga un arī diezgan skaista. Pilnīgs pretstats pirms mēneša pieredzētajam Skopjes (Maķedonija) lidostā, kur viss nedaudz atgādina padomiju un jūtams tas, ka vēl salīdzinoši nesen iekšā ir ļauts smēķēt, jo no sienām lauztin laužas gadu desmitiem krātie aromāti.
Esot Maķedonijā man visu laiku bija tāda reklāmrullīša sajūta – nedaudz jau zīmēju to kā mēnesi vēlāk man ies Horvātijā. Ar laikapstākļiem, dabu un kaut kādā mērā arhitektūru tas tiešām bija sava veida priekšstats, bet tas arī viss.
Lai nu kā – pirmie soļi Horvātijā izskatījās skaisti un daudzsološi.
Pirmo dienu/nakti biju paredzējis pavadīt Splitā un uz savu nākamo mēnešu galamērķi Šibenik doties tikai otrdienā, jo pēc aviobiļešu rezervēšanas storija publicēšanas jau pasen atpakaļ man uzrakstīja sena paziņa, ka viņa tieši nākamajā dienā izlido no Splitas. Domāts, darīts – mēnesi atpakaļ jau tad arī bijām sarunājuši pirmdienas vakarā satikties Splitā – vakariņas un/vai dzēriens.
Starp izkāpšanu no lidmašīnas un nonākšanu Splitā devos uz mazu pilsētiņu Trogir, jeb tās vecpilsētu – man ieteica to apskatīt uzreiz, lai pēc tam nav jābrauc vēlreiz, jo tā ir nepieklājīgi tuvu lidostai.
Vecpilsēta kā [Horvātijas] vecpilsēta – šauras ieliņas, vecas mājas un bruģis. Pie mazajām ieliņām starp mājām, kurās dažkārt grūti izmainīties ar pretimnācējiem, pēc nedēļas jau esmu pieradis – tādas ir atrodamas arī Splitas vecpilsētā un arī Šibeņikā, kurā šobrīd uzturos.
Viena lieta, ko gan Trogirā uzreiz piefiksēju – ļoti zilais un dzidrais ūdens. Tā te ir visur un tas ir skaisti. Aptuveni stundu ar koferi pablandījos līdz galīgi apnika staipīt tos 23kg un devos meklēt autobusu uz Splitu. Bildes no Trogir ⬇️
Splitā ierados ap trijiem, sazinājos ar airbnb hostu Josipu un iečekojos. Paliku vecpilsētā un par vienu nakti ļoti mazā studio dzīvoklītī samaksāju 45€. Aprunājos ar Josipu un pēc standarta “mazās runas” par valstīm un laikapstākļiem noskaidroju, ka viņš šādi pieskata ap 20 dzīvokļus, lai gan vispār ir izmācījies un kādu laiku arī strādājis par juristu. Vienojāmies, ka padošu ziņu, ja nolemšu kādu brīdi padzīvot Splitā un meklēšu dzīvokli uz ilgāku laiku – gan jau kaut ko varot sarunāt, hehe.
Dažas bildes no gandrīz 24 stundām Splitā ⬇️
Izmetu nelielu loku, lai atrastu pusdienas, bet vispār pārāk krāt soļus pirmdienā negribējās, jo cēlies biju jau pirms sešiem rītā un arī iepriekšējā nedēļā pārāk daudz gulējis nebiju – kurš gan kārtīgi guļ, ja ir pēdējā nedēļa Rīgā uz nezināmu laiku.
Splitā gan beigās savu paziņu un viņas roommate satiku tikai pašā vakarā, bet līdz tam paspēju divas reizes paēst.
Pusdienās izēdu ļoti gardu poke bļodu, kuru man nepasniedza ar paredzētu ponzu mērci (etiķis ir kaut kas, ko manas garšas kārpiņas nepanes), bet kaut ko citu. Iespējams, garšīgākā poke bļoda, ko esmu notiesājis.
Vakariņās aizgāju uz labi novērtētu vietu “Sexy Cow”, kur apēdu kaut ko līdzīgu kebabam (pajautāju, kura ir ēdienkartes populārākā pozīcija), bet par ko labās atsauksmes – tā arī nesapratu. Labi, ka nemaz nemēģināju nobildēt – tas nebija atmiņu vērti.
Šajās divās ēdienreizēs (un iemetot aci vienas otras iestādes ēdienkartēs garāmejot) sāku nojaust, ka mana prognoze, ka nu tikai te lēti ēdīšu, tiks sagāzta. Proti, esot Maķedonijā jau zināju, ka Horvātija nebūs tik lēta kā Maķedonija un tiku informēts, ka labāk nepierast. Manā galvā tas sastājās tā, ka, ok, nebūs tik lēti, bet nebūs jau arī Rīgas cenas. Aplauziens ir tajā, ka ir gan Rīgas cenas – tas nebija tikai mirkļa iespaids no sērijas “atrodos Splitas vecpilsētā, protams, ka te ir dārgāk”.
Īsumā – lai salīdzinoši vienkāršā ēstuvē apēstu vienu “otro”, ir jārēķinās ar desmit eiro un jāpieskaita ko nu gribēsies padzerties un nelielu dzeramnaudu, kuru cenšos atstāt 10% robežās, lai gan neesmu noskaidrojis vēl precīzi kā vietējā kultūra uz šo skatās.
Tam, manuprāt, ir divi lieli iemesli un viens mazāks.
Pirmkārt, Horvātija gluži vienkārši nav Maķedonija un cenas te ir pielīdzināmas Rīgai. Ok, varbūt dzīvokļu īre ir nedaudz lētāka, bet visādi citādi, es nejūtu baigo ietaupījumu. Vienīgais, ko esmu piefiksējis – kafija te ārā ir lētāka.
Otrkārt, horvāti vienkārši neēd ārā – restorānu un ēdnīcu te ir maz, kas attiecīgi atspoguļojas cenās un izvēlē (un šķiet, ka pārtikas veikalu ir vairāk, kas ir loģiski). Vēl viena iezīme, pie kā jāpierod – ja Rīgā ir kafejnīca, ir skaidrs, ka tur būs kaut kādas maizītes, iespējams salāti un varbūt pat kaut kas vairāk. Ja Horvātijā ir kafejnīca – tur ir tikai dzērieni. Šādu kafejnīcu ir daudz, kafija maksā ap diviem eiro (parasti nedaudz zem) un lielākajā daļā šādu vietu nevar samaksāt ar karti.
Pa ceļam no coworkinga ir šādas kafejnīcu terases un es vēl pagaidām visu laiku ļoti noskatos kā viņi sēž, mierīgi runā un dzer tējas/kafijas. Kafiju viņi te dzer nopietni.
Karšu nepieņemšana vispār nedaudz kaitina, jo man nepatīk skaidra nauda un šeit visi bankomāti ļoti uzstājīgi grib ņemt palielas komisijas. Bet ok, šito es pārāk nepārdzīvošu. Dzīves sīkumi.
Kaut kāda interesanta situācija ir ar takšiem/ūberiem (ir arī bolt). Lidostā no manis par braukšanu līdz Trogirai (5km) gribēja 15-20€, kas likās dārgi, tāpēc nolēmu pamēģināt aiziet ar kājām, bet pēc 2km ar koferi jau biju izbesījies, jo jāiet pa ceļa malu un ietves nav. Tad nu pēc tiem 2km pēkšņi tas pats bolt jau piedāvāja atlikušos 3km par 4,5€. Ietves te vispār ir paliela problēma – arī ikdienas pastaigā uz coworking, kas man ir 3km attālumā, aptuveni 500m ir jāiet pa ne visai omulīgu ceļa malu (un viņiem te nav visur tāda forša drošības mala).
Šibenikā arī baigais triks – jebkurš brauciens pilsētas robežās ir 50 kunas, kas ir 6-7€ (tas ir daudz, jo pilsēta nav tik liela, lai tas būtu adekvāti). Iespējams, ka tas ir kaut kāds speciāls nodoklis, kurš lidostas gadījumā ir par zonas izmantošanu, bet Šibenikā – iekāpšanas takse. Varbūt šo noskaidrošu sīkāk, bet vispār – staigāt ar kājām ir veselīgi.
Atgriežoties pie ēšanas – tā ir bišķīt problēma, bet pamazām risinās – esmu mājās sagatavojis sev visu brokastu maizēm, pusdienās eju pārbaudīt pa kādai jaunai vietai un uz to arī fokusējos kā uz dienas galveno ēdienreizi, bet vakariņās tad vai nu kāda bulciņa, augļi vai kas tāds. Manā ļoti mazajā (bet skaistajā) studio dzīvoklī ir viss nepieciešamais gatavošanai, bet virtuvas stūris ir tik maziņš, ka neplānoju tur mēģināt kaut ko vārīt vai cept.
Bulciņas te ir daudz. Ārā paēst tātad nav populāri, bet tas acīmredzot tiek kompensēts ar beķerejām, kurās ir ne tikai saldās maizītes, bet arī šāda tāda sāļo maižu izvēle. Populārākā no tādām sāļām maizēm ir burek – picas izmēra apaļa maize, kas ir tuvāka pīrāgam, ar sieru un/vai gaļu iekšā, kuru pasniedz pa ceturtdaļai. Vēl arī šajās iestādēs ir vairāk vai mazāk lokalizētas picu opcijas. Vobšem – glutēns, visapkārt viens vienīgs glutēns.
Arī tagad, kad ikdienā esmu sācis strādāt no coworking, tuvākā vieta, kur aiziet paēst ir vietējais tirdzniecības centrs ar itkā 7 vietām, kas tā mājaslapā ir norādītas zem gastronomijas nodaļas, bet 3 no tām ir kafejnīcas ar tikai dzērieniem, viena pankūku vieta, viena beķereja, viens mcdonalds un tad ir kaut kas līdzīgs lielveikala restorānam, bet arī tā logo sastāv no diviem vārdiem – “pizza” un “burgers”. Tā tad nu arī aptuveni šeit izskatās sabiedriskā ēdināšana.
Līdz ar to, ka līdz šejienei nav sanācis atnākt visādiem interesantiem ēdieniem tādos apjomos kā pie mums, arī lielveikalos (ar lielveikalu domājot ko līdzīgu rimi) gatavās (un pat pusfabrikātu) pārtikas izvēle ir skumja, lai neteiktu, ka neeksistējoša. Nav ne gatavu salātu, ne sviestmaižu, par tādām smalkām lietām kā rimi poke bļoda nemaz nerunājot. Redzēju gan vienu gatavo siltās pārtikas stendu, no kura uz mani skatījās ceptas vistas un tādas lietas, bet tas īsti nav man pusdienām.
Šodien pusdienās aizgāju uz McDonalds un ēdu vistas cēzara salātus. 🤷♂️ Badā es nenomiršu, bet cilvēkam, kurš pieradis pie Rīgas piedāvājuma pārtikas un ēdināšanas ziņā, te nākas nedaudz pakustināt smadzenes.
Runājot par naktsdzīvi, arī te nekā priecīga nav – dzērienu cenas līdzīgas Rīgai. :) Un nevis Rīgai pirms gada, bet Rīgai šovasar. Man īstenībā ļoti interesē kā inflācija ir trāpījusi pa Spāniju un vai arī tur visam ir pielikušās cenas šādi, bet to ganjau vēlāk šoziem noskaidrošu. Arī veikalos vīnu par velti pakaļ neviens tā nemet kā tas bija Spānijā.
Šibenik ir maza pilsēta, kurā dzīvojot ap 40 000 cilvēku. Pilsēta ir dzīvīga un kaut kādā mērā par to noteikti ir jāpateicas tūristiem. Šeit ir ēdienu piegāde, bet nav autonomas. Pagaidām man nekas nav pietrūcis. Es pats dzīvoju vecpilsētā, kas nozīmē, ka viss ir tuvu. Attālums no Splitas ir ~60km, kas man nozīmēja aptuveni pusotras stundas braucienu ar autobusu par 10€, bet apmaiņā pret to, ka autobuss nebrauc gluži pa taisno, dabūju ļoti skaistu braucienu tieši gar krastu.
Es caur vietējo paziņu kontaktiem esmu ticis pie tiešām maza, bet jauka un svaigi remontēta studio dzīvokļa 4. stāvā tieši zem jumta par 500€/mēnesī (ar visu iekļautu), bet, cik skatījos viņu vietējā sludinājumu saitā njuskalo.hr, tā arī ir +/- normāla cena par kaut ko tādu. Katram, protams, ir savi kritēriji, bet es dodu priekšroku mazāk kvadrātmetriem, lai ir svaigāk un modernāk, bet kādam citam varbūt tas tieši nederēs un vajag plašumu (man patīk plašums, bet nepatīk viņu kopt). Vēl neesmu izlēmis vai palikšu te arī novembrī, bet vēl ir nedaudz laika par to padomāt.
Pilsētā visapkārt ir vēsture. Pie šī jau nedaudz sāku pierast Maķedonijā un šobrīd jau tas vairs neizsauc tādas emocijas. Kā teica nejauši Splitā satiktais Ķilkuts, kurš bija savā kāzu ceļojumā (rūgts!) – esot baigais Romas vaibs. Šonedēļ salikšu must-see listi ar vietām, kurās vajadzētu nokļūt, un sākšu pamazām kaut ko darīt lietas labā.
Pagaidām darba dienās eju uz coworkingu, kurā man jau ir piešķirts savs galds un durvju kods, bet ar līgumu vai maksāšanu viņi nesteidzas. Coworkings ir gaišs un plašs, bet iepazinies vēl ne ar vienu neesmu. Atmosfēra darbīga, neviens netrokšņo un cilvēki sarunājas čukstus – šis Rīgā tik drastiski tomēr ievērots netiek. Maksa par coworking laikam būs nedaudz virs 100€/mēnesī, kas ir pat nedaudz lētāk nekā Rīgā, bet virtuvē nav kopējā kafijas automāta. Kafija ir par maksu no lielā ledusskapja izmēra automāta – par vienu cappuccino no kartes man novelk 0,67€.
Coworkings ⬇️
Gribēju uzrakstīt par pirmo nedēļu, bet izskatās, ka esmu vairāk uzrakstījis par to kā nevaru atrast gardumiņus, bet gan jau ar laiku sakrāsies vēl citas lietas, kuras tad varēs ielikt atsevišķā bloga ierakstā.
