Čau. Mani sauc Māris un jau ~ 5 gadus aktīvi ikdienā sekoju līdzi tam, kas notiek ar internetu, komunikāciju, saturu, medijiem un citām lietām, kas ir tuvāk vai tālāk saistītas ar sarunu par to, vai reklāmu bloķētāji ir laba vai slikta parādība.
Pirmām kārtām tas, ko jau esmu pateicis šī ieraksta apakšvirsrakstā – šobrīd ir nedaudz par vēlu cepties par to, ka tagad tiek apzagti satura autori, vai arī skaļām rīklēm kliegt par to, ka viņi to jau sen bija pelnījuši. Skaidrs ir viens, reklāmas portālos ir izkāpušas ārā no jebkādiem rāmjiem. Es nelietoju adblock, bet tas nav tāpēc, ka es būtu sajūsmā par baneriem. Tas ir tāpēc, ka man tāds darbs – zināt, kā izskatās internets.
Reklāmas bloķētāji ir loģisks risinājums pastāvošai problēmai
Jau sen neviens vairs nav pārsteigts, ja gadās, ka vienā portālā, kuram visapkārt interesējošajam rakstam ir dažādi raibi baneri un vēl daži baneri pa vidu rakstam, pa virsu izlec ne tikai viens, bet pat vairāki pop-up baneri. Var jau teikt, ka tā vajag, bet, nu, tas ir bišķīt par daudz. Tas nav izdevīgi nevienam.
- Ne lietotājam, kurš izbesās un netiek pie satura
- Ne uzņēmumam, kurš ar šādu risinājumu atbaida savu potenciālo klientu
- Ne pašam portālam, kura reklāmas pozīcijas vidējā cena samazinās
Tas, kas notiek portālos, nav ok. Ar saturu ir kļuvis iepazīties grūti un daži pat ir gājuši vēl tālāk – lai pārdotu papildu pageviews, raksts tiek sadalīts daļās (izvietots pa četrām lapām), lai vnk iegūtu vairāk impresijas. Jā, es skatos arī uz dažādu topu publikācijām divos lielākajos Latvijas ziņu portālos, kurā katra topa vieta ir jaunā lapā.
Saturs nav tā vērts, lai par to maksātu
Šajā pašā blogā parakājoties var atrast manus vairākus gadus (!) vecos ierakstus, kuros es pastāstu par to, ka ziņu saturam ir jābūt personalizētam. Pēc atrašanās vietas, pēc interesēm, pēc citām lietām. Facebook EdgeRank neradās vienā dienā un arī portāli šīs lietas neapgūs vienā dienā, bet ziņu publicēšanu internetā mēs ieviesām jau diezgan sen atpakaļ. Pēdējā inovācija, kas ir bijusi, ir komentāru sadaļas pievienošana zem rakstiem. Ja neskaita jaunus baneru formātus, tad tas arī viss. Portāli ir atpalikuši. Google pelna ar reklāmas spotiem, kas nemainās gadiem, jo viņu filozofija ir piedāvāt arvien labākus rezultātus un tāpēc reklāmdevēji ir gatavi maksāt to premium cenu. Vietējiem portāliem tādas filozofijas nav.
Ja visi tik ļoti stāvētu vietas, Google vietā mums šodien atvērtos pdf formātā augšupielādēta telefongrāmata.
Lietotāji nav gatavi paši maksāt par saturu – mīts
Visur pasaulē portāli cīnās par monetizācijas iespējām un tas notiek ar ļoti mainīgām sekmēm. Problēma ir tajā, ka neviens vēl nav atradis ideālo veidu kā ieviest šādu sistēmu, lai tā liktos izdevīga gan satura radītājam, gan lasītājam + būtu lietotājam draudzīga. Protams, ka katru reizi, kad gribās samaksāt par viena raksta izlasīšanu, negribās uzreiz pirkt ne mēneša, ne trīs dienu abonomentu, jo tas vienkārši šķiet izšķērdīgi. Pirms iTunes arī likās neiedomājami, ka pārdot dziesmas pa vienai, nevis albumos, varētu būt normāls risinājums. No otras puses, katru reizi, kad būtu iespēja samaksāt par viena raksta izlasīšanu 0,05 €, vilkt ārā karti un vadīt visus tās datus nav ne praktiski, ne arī to vērts. Piedevām vēl tas, ka katrā portālā tas būtu jādara no jauna un, ja TIMES es vēl karti uzticētu, tad mazam privātam blogam – nu nē.
Kamēr netiks radīta ērta maksāšanas sistēma, kas ļauj samaksāt par atsevišķu rakstu (dziesmu, dzejoli, bildi utt.) ar mikromaksājumu (termins, ar kuru apzīmē ļoti mazu maksājumu, parasti dažu centu apmērā), runāt par to, ka lietotāji ne par ko nav gatavi maksāt, ir vienkārši bezjēdzīgi. Ja pirmo velosipēdu radītu ar kantainiem riteņiem un iedotu to kādam notestēt, tas diezgan ātri tiktu norakstīts kā nekam nederīga štelle – tieši tādā līmenī šobrīd ir maksāšanas iespējas par saturu internetā.
Ja jau pasaulē viss slikti, ko tad mēs varam darīt
Aj, daudz ko. Satura bizness ir kaut kādā agonijā jau vairākus gadus un man par šo tēmu ir bijušas interesantas un privātas sarunas ar svarīgiem cilvēkiem. Vienmēr skaidrojumi, kāpēc “tā jau mēs nedarīsim” ir bijuši – jo dārgi, jo ilgi, jo varam ielikt vēl vienu banera vietu. Te īsumā daži mani argumenti, kāpēc “paši vainīgi”, jo neko nav darījuši.
- Mikromaksājumi esot dārgi – šis ir bieži dzirdēts un nav melots, jo viena maksājuma apkalpošana tiešām maksā noteiktu komisiju un 5 centu maksājums ar karti nav to vērts. Te stāsts par mūsu nevēlēšanos sadarboties. Tāpat kā mobilly ļauj samaksāt par autostāvvietu vai draugiem.lv var samaksāt par statistiku, kāds no šiem servisiem varētu uzņemties šo maksājumu apkalpošanu. Lietotājs vienu reizi ieskaita savā x servisa kontā latu, tad mēnesi viņu visur tērē un mēneša beigās šis viens naudas turētājs norēķinās ar satura piegādātājiem vienā pārskaitījumā par visiem servisa izmantotājiem. Šo visvieglāk gan būtu realizēt kādai bankai.
- Saturs ir sūdīgs. Te neko. Man vieglāk ir uzzināt par to, kas notiek Cēsīs uzmeklējot haštagu #cesis twitterī, nevis mēģinot saprast, kurā portāla sadaļā varētu būt mani interesējošā informācija. Es labprāt ielogotos savā mīļākajā portālā ar savu draugiem.lv un redzētu tikai tās portāla sadaļas un rakstu tagus, kuri man interesē. Arī reklāmas šādām segmentētām auditorijām varētu pārdot dārgāk – baneru būtu mazāk, bet reklāmdevēji par tiem maksātu vairāk.
- Fabula ir latviešu radīta app, kurā var lasīt grāmatas par abonēšanas maksu. Būtu man daži lieki K un brīvs laiks, es uztaisītu tādu pašu digitālam saturam. Ja viss IR maksā 0,50€, bet man interesē tikai viens raksts nedēļā, es nemaksāšu par to 0,50€ – tas vienkārši nešķiet samērīgi.
Es nesaku, ka viss ir perfekti un mani argumenti ir dzelžaini. Es piedāvāju loģiskus risinājumu problēmai, kura nekur nepazudīs.
Šī ir lietotāju mazā revolūcija, kas piespiedīs portālus kaut ko darīt un domāt. Viss būs labi, saturs neizbeigsies.
