Kā jau normālam vidējam latvietim, arī man šķiet, ka es par politiku zinu stipri vairāk nekā vidējais latvietis, bet tuvojas vēlēšanas un man nav ne jausmas, par ko es balsošu. Es zinu, par kādām lietām es gribētu balsot, bet neesmu vēl manījis, ka publiskajā telpā kāds par tām runātu. Es gan vēl arī neesmu lasījis partiju 4000 zīmju programmas. Uz šo procesu lieku nelielas cerības. Te ir manas 3 lietas, kuras es gribētu redzēt kādas partijas programmā.
Elektroniskas vēlēšanas
Krimas gadījumā mani visvairāk pārsteidza tas, ar kādu vieglumu var ierasties svešā valstī un noorganizēt vēlēšanas. Protams, ka organizatoram īpaši nerūpēja to kvalitāte, leģitimitāte un ticamība. Galvenais bija rezultāts, ar kuru pēc tam manipulēt komunikācijā. Ar klasiskā formā organizētām vēlēšanām, manuprāt, ir ļoti viegli manipulēt vairākos to posmos. Piemēram, pielaižot pie balsošanas urnas sev simpātiskos balsotājus un griežot ceļu tiem, kas ne visai simpatizē; skaitīšana arī ir tāds necaurspīdīgs process, kurā jāpaļaujas uz daudzu cilvēku godaprātu; un pašu rezultātu apkopošana – kurā var manipulēt ar skaitļiem.
Lai arī cik nedrošas elektroniskas vēlēšanas kāds mēģinātu atainot (kas ir bullshit – ja web vidē nevarētu nodrošināt pienācīgu drošību, mums nebūtu internetbanku), tas valstiski, manuprāt, ir daudz drošāks risinājums, jo tādu esamības gadījumā pilsoņi ar savām id kartēm varēs nobalsot, bet tie, kam tādu nebūs, to izdarīt vienkārši nevarēs.
Elektronisku balsošanu bez galvaspilsētas ieņemšanas (kas būtu valsts pilnīga okupācija) nosimulēt īsti nav iespējams.
Elektroniskas vēlēšanas arī ilgtermiņā ir daudz lētākas, ļauj vēlēšanas/referendumus rīkot biežāk un nodrošina tautas dziļāku iesaisti demokrātiskas valsts veidošanā – kas arī veicina patriotismu, jo ikdienā spējot vairāk ietekmēt, cilvēks neatgriezeniski sāk justies piederīgāks savai valstij. Valsts šādu sistēmu sākotnēji varētu izmantot kaut vai iedzīvotāju attieksmes un viedokļu noskaidrošanai, kas jau būtu liels solis uz priekšu iedzīvotāju politiskās apātijas mazināšanai.
Vēlēšanu tiesības nepilsoņiem pašvaldībās
Šis ir karsts kartupelis un daudzi man nepiekritīs. Es saprotu argumentus par to, ka par pilsoni kļūt nav nemaz tik grūti un paši vainīgi. Arī atkāpjoties no vēsturiskajiem jautājumiem, mans domu gājiens ir šāds – pašvaldības lemj tikai par saimnieciskajiem jautājumiem; nepilsoņi maksā nodokļus un viņiem vajadzētu būt teikšanai par to, kā pašvaldības tos izmanto; šādā veidā nepilsoņi momentāli justos daudz tuvāki šai valstij un mums mazinātos risks, ka citas valsts iebrukuma gadījumā viņi justu vēlmi pievienoties kādam ārējam agresoram.
Neko nemainot šajā attieksmē mās paliksim pie šī brīža Status Quo, kurā it kā viss pagaidām ir mierīgi, bet tomēr ir nedaudz sajūta, ka sēžam un pulvera mucas.
Atkāpšanās no Kristietības ietekmes uz politiku
Tas, kādi lēmumi tiek pieņemti attiecībā uz bērnu seksuālo audzināšanu, attieksmi pret citādākiem cilvēkiem un visu, kas ir jauns, ir vistiešākais iemesls, kāpēc man ik pa laikam ienāk prātā, ka šī nemaz nav labākā valsts pasaulē. Mājās virtuvē var runāt par ko grib, bet tas, ka Praids rada lielāku ažiotāžu nekā bērni, kuri mirst, man ik pa laikam nolaiž rokas. Šī lapa parāda, kur guļ mūsu valsts prioritātes – http://www.ziedot.lv/lv/projects/47/0.
Kamēr mēs nevaram parūpēties par dzīvību glābšanu un attaisnojamies ar to, ka “budžetā nav paredzēts atbalsts šādiem bērniem”, nevajadzētu arī pārāk aizrauties ar sevis saukšanu par krietniem kristiešiem.
Jā, Preambulu es uzskatu par ļaunu murgu.
Noslēgums
Es esmu noguris no tumsonības, viduslaikiem un baidīšanās no visa, kas var izrādīties labāks par to, kas mums ir šobrīd. Balsošu pēc sirdsapziņas un tā visdrīzāk nebūs neviena no tām partijām, kurām sola iekļūšanu saeimā. Nedaudz citādāk skatos uz to, kas ir “balss izmešana miskastē”.
