Nodošanai tuvojas jauna valsts pasūtīta sistēma, kas šoreiz ir saistīta ar veselības aprūpi. Man jau šobrīd ir diezgan bail iedomāties, kas no tā būs iznācis. Es neesmu mūžīgs pesimists, bet iepriekšējā pieredze ar valsts digitālajiem projektiem nevieš itin nekādas cerības, ka rezultāts būs izdevies kaut cik pieņemams.
Ar valsts pasūtījumiem ir diezgan čābīgi. It īpaši digitālajās lietās.
Pirmkārt, uzvar izpildītāji ar lētākajiem piedāvājumiem. Ja runājam par digitāliem produktiem, nav iespējams uztaisīt labi un lēti.
Otrkārt, iepirkumu teksti liecina par ļoti vāju izpratni par to, kas ir vajadzīgs un kā to sasniegt. Es neko nepārmetu šo tekstu rakstītājiem, jo strādājot ar novecojušu programmatūru un ikdienā pildot pavisam citus pienākumus, nav iespējams pēkšņi brīnumainā kārtā kļūt par labu digitālo projektu vadītāju uz viena dokumenta sarakstīšanas periodu. Dzīvē tā nenotiek.
Treškārt, ministriju, valsts aģentūru un dažnedažādu citu institūciju ir ļoti daudz un katru reizi šos iepirkumus organizē kāds cits – nenotiek nekāda zināšanu un pieredzes akumulācija un uzkrāšana. Uzcept valsts mēroga projektu nav gluži tas pats, kas pasūtīt atstarotājus izdalīšanai valsts iedzīvotājiem.
Man nav stingra risinājuma, kas visas šīs problēmas atrisinās kā uz burvju mājienu. Uz nākamo nedēļu to arī nav iespējams izdarīt. Bet, otro un trešo punktu var atrisināt veidojot atsevišķu struktūru caur kuru ietu visi šie digitālie projekti – novērstu brāķus jau pasūtījumu tekstos un pie reizes arī atbildētu par piegādāto projektu kvalitāti. Pirmo punktu var uzlabot vienkārši uzlabojot iepirkumu procedūru. Es neesmu šausmīgs eksperts valsts nekustamo īpašumu lietās, bet šķiet, ka princips varētu būt līdzīgs kā valsts nekustamo īpašumu aģentūrai. Būtu viena iestāde, kas parūpējas par visu valsts digitālo prezenci.
Būtu arī konkrēti cilvēki, no kuriem pieprasīt atbildību. Jo ne jau tas viens ierēdnis šobrīd ir vainīgs, ka viņu sistēma pamet zem riteņiem, liekot pasūtīt projektu, kuru viņš/-a pat nevar aptvert.
Var, protams, to visu arī nedarīt. Man vienkārši personīgi ir skumji noskatīties kā valsts izmet naudu tukšās akās, bet tajā pašā laikā bērnu dzīvības ir atkarīgas no citu pilsoņu vēlmes un spējas ziedot naudu šo bērnu veselības aprūpei.
