kaboompics_Woman with a little crystal ball

Caurspīdīgums valsts pārvaldē – pārpratums?

Es šo, protams, nolēmu uzrakstīt saistībā ar nesenajiem notikumiem un to, ka šodien ieraudzīju tvītu ar izgriezumu no ziņām, kur Anrijs Matīss paziņo, ka tas, kas sabiedrībai ir jāzina par Rīgas Satiksmi, ir tas, ka trolejbusi būs, tramvaji būs, bet nekur dziļāk iet nevarēs, jo eksistējot komercnoslēpums. 

Mana pirmā reakcija – komercnoslēpums my ass. 

Rīgas Satiksmes “komercnoslēpumi”

Kādi Rīgas Satiksmei var būt komercnoslēpumi? Rīgas Satiksme ir Rīgas pašvaldībai (tātad, Rīgas iedzīvotājiem) piederošs uzņēmums, kurš tiek pamatīgi dotēts no Rīgas pašvaldības (tātad, Rīgas iedzīvotāju) budžeta. 

Rīgas Satiksme nekonkurē atvērtā tirgū, sniedz unikālu pakalpojumu un dara to par manu un manu kaimiņu naudu. 

Komercnoslēpums var būt valstij piederošiem uzņēmumiem, ja tie konkurē atvērtā tirgū – LMT, AirBaltic, Lattelecom u.c. Piedevām, šie uzņēmumi ne tikai nestrādā par nodokļu maksātāju dotācijām, bet (pārsvarā, jo AirBaltic ir dažādi gājis) dod naudu valstij gan to pašu nodokļu formātā, gan iemaksājot budžetā dividendes no gūtās peļņas. 

Ko nozīmē daudz piesauktā “caurspīdīgums”

Caurspīdīgums ir atvērtība sabiedrībai un tās pieskatīšanai. Vienalga – vai to dara žurnālisti vai paši sabiedrības locekļi var brīvi piekļūt finanšu pārskatiem. Caurspīdīgums nenozīmē apmeklētāju centra atvēršanu vai kaut kādas citas muļķības, kas “pakalpojumus padara pieejamākus sabiedrībai”.

Caurspīdīgums ir tā, kas uzlabo iedzīvotāju vēlmi maksāt nodokļus un piedalīties valsts pārvaldē. 

Caurspīdīgums ir pilna un digitāla pieeja budžetiem, pārskatiem un līgumiem, lai ir iespējams tehniski šiem datiem piekļūt un elektroniski apstrādāt, meklējot kopsakarības iepirkumos – piegādātājos, cenās un iepirkumu priekšmetos. Un ne tikai iepirkumos – arī tiesu spriedumos un citur. 

Pavasarī bija iespēja aizbraukt uz Bukaresti, uz #digicomnet konferenci par pārvaldību un tās pieskatītājiem – šādas iespējas visās valstīs, kur tādas bija radītas, bija novedušas pie atklātiem korupcijas gadījumiem, aizdomīgu pārmaksu atklāšanas un citiem sabiedrībai noderīgiem atklājumiem. 

Ko es gribu pateikt – visam, kas notiek par nodokļu maksātāju naudu, ir jābūt caurskatāmam un analizējamam. 

Vai mēs ejam caurspīdīguma virzienā? Diemžēl, nē.

Pirms kāda laika bija milzīgs tracis par atalgojumiem valsts simtgades kontekstā. Daudzi bija satraukti par atalgojumu apmēriem. Nezinu, man nelikās nekas šausmīgi daudz, ja ņemam vērā, ka projekts jau nebija tikai koncerts, bet augsta līmeņa pro daudzu mēnešu darbs. Tas nekad nav lēti. Mana stundas likme ir sākot no 50€/h. Ja man kādā mēnesī būtu 100% noslodze, tas kādam izmaksātu vismaz 8000€. Izklausās kosmiski, ne? Protams, ka nekad tādu mēneša laikā neesmu nopelnījis. 

Bet, tas, kāpēc bija šis tracis – nav jau ar ko salīdzināt. Mēs nezinām, cik parasti šādas lietas izmaksā. Izņemot no konteksta, daudz kas izklausās traki. Atsaucoties uz iepriekšējo paragrāfu – 50€/h likme pieredzējušam projekta vadītājam ir ļoti maz. Lielākās aģentūrās senior speciālists klientam mierīgi var izmaksāt arī stipri virs 100€/h. Redz, kā. Ar kontekstu vairs neizklausās tik neprātīgi, ne?

Un pats sliktākais visa iepriekšminētā skandāla ietvaros bija kultūras ministrijas lēmums, ka turpmāk honorāri vairs netiks publiskoti. Izlasot šo ziņu, man nedaudz nolaidās rokas. Kārtējais piemērs, kad ierēdņi nevis mācās no kļūdām un mēģina strādāt ar cēloņiem, bet nolemj tikai fokusēties uz sekām. Ja mēs jau gadiem zinātu, cik saņem mākslinieki šādos svētkos, neviens pat aci nemirkšinātu. 

Kopsaucējs?

Jo vairāk mēs zinām, cik izmaksā valsts pārvalde un konkrētas pozīcijas, jo mazākas iespējas pārpratumiem starp valsts iedzīvotājiem un to pārstāvjiem. 

Jo vairāk mēs zinām, jo grūtāk ir kaut ko nozagt vai nošmugulēt. 

Latvietis nemaz nav tāds skauģis un nežēlo citam labu algu un dzīvi. Mēs vienkārši gribam zināt, ka netiekam katru dienu apčakarēti. 

Valstī un pašvaldībās ir jāmainās attieksmei pret atvērtību. Citādāk mēs iesim auzās. Un iespējas elektroniski vēlēt un vākt parakstus (un izdarīt to vienkārši, ātri un nesāpīgi).

***