Man vienmēr ir licies, ka justies slikti vai būt bēdīgam ir ok. Tā ir normāla dzīves sastāvdaļa – reaģēt uz apkārt notiekošo un būt emocionālam. Šķiet, ka man nekad arī nav bijis viedoklis, ka mentālā veselība ir joks. Tiesa, es arī kādreiz esmu dzirdējis tēzi, ka psihologi un terapeiti ārzemēs ir populāri, bet mūsu kultūrā cilvēki vienkārši izrunājas pie alus – respektīvi, amerikāņu attiecības ir virspusējas, tāpēc viņiem vienkārši vajag kādu, ar ko parunāties. Es šim kādreiz esmu kaut kādā mērā ticējis, ir pat tāda blāva atmiņa, ka kādā brīdī šo kādam esmu teicis.
Attiecībā pret sevi man vienmēr ir licies, ka es esmu pilnīgi normāls. Un, pat, ja neesmu, tad esmu pietiekoši gudrs, lai būtu, kā saka, pats sev psihologs, jo manas problēmas ir tikai un vienīgi manā galvā. Realitātē ar mani nekad nekas tik slikts nav noticis, lai es būtu traumēts vai man vajadzētu kaut kādu ārēju palīdzību. Es neesmu nekāds čīkstulis un ar savām problēmām tieku lieliski galā arī pats.
Mana dzīve arī vienmēr ir bijusi salīdzinoši vienkārša un viduvēja – nekas ārpuskārtas ar mani nav noticis.
Tiesa, tagad skatoties atpakaļ, kaut kādas zīmes jau bija redzamas, ka ne vienmēr esmu pietiekoši padomājis par sevi. Piemēram, pirms kādiem pieciem gadiem vakaros regulāri nevarēju aizmigt, sirds dauzījās un biju pilnīgi drošs, ka nav pārāk daudz atlicis šajā saulē un pavisam drīz aiziešu ar sirdi. Dažas reizes nakts vidū, kad bija sliktāk, izsaucu ātros, kuri uztaisīja kardiogrammu, iedeva baldriāņus un palaida atpakaļ gulēt. Tas turpinājās kādu pusgadu, līdz saņēmos aiziet pie ģimenes ārsta, lai tiktu pie nosūtījumiem, bet ģimenes ārste jau uzreiz pateica, ka izklausās pēc veģetatīvās distonijas, bet tomēr aizsūtīja uztaisīt check-up. Te gan es guvu “pierādījumu” sev, ka tiešām esmu “mentālais magnāts”, jo tiklīdz uzzināju, ka man ir veģetatīvā distonija, tā mani pameta. Pats sevi tajā stresā un apburtajā lokā vien biju iedzinis. Protams, būtu bijis labāk, ja pie ārsta būtu aizgājis ātrāk, bet bija bail.
Es arī nekad neesmu bijis pārāk emocionāls. Protams, man ir emocijas, bet subjektīvi šķiet, ka to amplitūda vienmēr ir bijusi visai neizteiksmīga. Neatceros, ka kādreiz būtu raudājis. Dažas reizes bija slapjas acis, bet tas parasti bija uz paģirām skatoties kādu filmu, kur daudz emociju. Citādi gan nekas nekad īpaši nelīda ārā.
Šogad tas mainījās. Šogad vispār dzīve mani ir pārbaudījusi vairākkārt, bet kāršu namiņš pavisam sabruka, kad vasaras vidū uzzināju, ka manai krustmātei ir vēzis IV stadijā. Apstājās pilnīgi viss. Jau dažus mēnešus eju pie psihoterapeita, tāpēc tagad jau zinu, ka tas arī bija tas, kas pavēra vāciņus visam, ko katru reizi pie kāda pārdzīvojuma biju vienkārši nostūmis kādā stūrī. Bija pizģec. Krustmāte un mana ome man ir starp TOP 3 labākajiem cilvēkiem pasaulē. Es nekad nebiju iedomājies, ka nepaspēšu aizbraukt ciemos pie krustmātes uz Angliju, man nelikās, ka ar kaut ko tik labu var notikt kaut kas tik slikts. Kaut kas manī salūza.
Kā jau minēju, jau kādu laiku eju pie terapeita. Esmu pamazām savācies un sācis revidēt arī citas lietas savā dzīvē. Protams, būtu bijis labāk, ja pie terapeita būtu sācis iet ātrāk, bet kaut kā nelikās, ka problēmu būtu tik daudz, ka pats ar tām netiktu galā. Varbūt arī bija bail.
Ar šo es gribēju pateikt, ka justies slikti ir ok. Tikai pasakiet to kādam un nebaidieties meklēt palīdzību. Labāk jau ātrāk nekā vēlāk, bet arī vēlāk ir ok.
Man visu nedaudz labāk palīdzēja saprast Annas iedotā Meta Heiga grāmata “Iemesli dzīvot tālāk”, kuru izlasīju ar divējādām sajūtām – diemžēl sapratu, ka kaut kas no depresijas manī ir, bet man vēl ir diezgan labi un varētu būt daudz sliktāk. Šī grāmata arī palīdzēja labāk noskaņoties uz pirmo vizīti pie terapeita un noņēma bailes.
Šis ieraksts nenāca viegli un ātri. Bet man šo vajadzēja. Dieva dēļ neskatieties uz mani žēlām acīm un neizsakiet banālus uzmundrinājumus. Viss ir ok.
Vieglas smiltis, krustmāt. Man Tevis pietrūkst.
