Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas nav sajūsmā par salūtu, Rīgas Domi un brīvdienu pāvesta vizītes laikā. Es gan arī negribētu piekrist, ka man ir sveši svētki, negribās radīt prieku un es tikai gribu uzbraukt tiem, kas kaut ko dara.
Manuprāt, ļoti svarīgs ir konteksts. Piemēram, šobrīd aktuālā lieta ir krīzes situācija Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Man šī ziņa, ka nevaram atļauties glābt dzīvības, neiet kopā ziņām par dzīrēm, kuras rīkojam par godu valsts simtgadei. Man simtgade liekas forši un daži no sponsorētajiem projektiem ir bijuši lieliski – piemēram, filma Homo Novus man šķiet labākais, kas ir radīts LV kino.
Visi ir dzirdējuši to salīdzinājumu, kurā zeme noreducēta uz 100 cilvēkiem – 25 tad būtu bērni, 75 pieaugušie (no kuriem 9 būtu vecāki par 65 gadiem), tikai 5 no viņiem runātu angliski, tikai 40 būtu pieejams interneta pieslēgums u.c. Ir interesanti, iesaku iemest aci. Iedod perspektīvu par pasauli, kas šādi ir vieglāk uztverama nekā miljardi uz miljardiem. Te par pasauli, ja tā sastāvētu no 100 cilvēkiem.
Latvijas budžets ir liels, tie ir miljardi, to ir grūti aptvert. Šie skaitļi ir tik lieli, ka tie kļūst par tukšiem skaitļiem, kuru ietekmi uz realitāti ir grūti sajust. Mēs esam 2 miljoni (gandrīz). Miljoni arī ir daudz, bet bieži cilvēki neaptver, cik daudz vairāk ir miljards par miljonu – miljons sekunžu ir 11,5 dienas; miljards sekunžu ir 31,75 gadi.
Ja atgriežamies pie Latvijas budžeta un prioritātēm, tad man to gribētos salīdzināt ar ģimeni. Katru reizi, kad atkal tiek runāts par to, ka medicīnai trūkst naudas, bet es redzu, ka mums ir salūts, man šķiet, ka esam nedaudz pazaudējuši realitātes sajūtu.
Vai kāds no mums izvēlētos aizvest visu ģimeni savā dzimšanas dienā uz smalku restorānu, ja tajā pašā laikā būtu zināms, ka tieši tā ir tā nauda, kas pietrūkst, lai mammai nopirktu dzīvību uzturošas zāles nākamajam mēnesim? Vai mazajam brālim, lai viņš nodzīvotu līdz pirmajai skolas dienai? Mums ir šādu ģimeņu fotoalbums – ziedot.lv.
Izglītība ir svarīga (IZM), drošība arī (AM, IeM, TM), labas attiecības ar kaimiņiem arī (ĀM), vecākiem kādu vakaru iziet ārā un atpūsties no ikdienas arī (KM) – gan jau domu sapratāt, visas ministrijas neielikšu. Mēs nevaram ar nazi nogriezt kādu nozari.
Bet tomēr, ja mēs nedodam iespēju cilvēkiem izdzīvot, dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, tad iepriekš minētajām svarīgajām lietām īsti nav nozīmes. Un Latvijā ir daudz tādu ģimeņu, kurām svarīgākā rūpe ir par kāda sava vistuvākā veselību un dzīvību. Ir cilvēki, kam nepietiek naudas pārtikai. Nepietiek naudas pārtikai.
Un tas, ko es jūtu, kad redzu salūtus, ūdeņraža trolejbusus un citus kosmosus, ir tas, ka mums ir kļuvis vienalga. Ka mēs esam atrofējušies. Ka mēs esam pieņēmuši status quo.
Protams, salūta neesamība neatrisinās veselības aprūpes sistēmas problēmas. Tās ir kapeikas pret veselībai nepieciešamo finansējumu. Tas ir spļāviens jūrā. Tās ir dienas pret gadu desmitiem, bet ar kaut ko ir jāsāk. Var sākt arī ar mazumiņu, nevis 30% pensiju paaugstināšanu.
Ja nākammēnes katram Latvijas pensionāram pieliks 50 centus pie pensijas vai ārstam 50 centus pie algas, tas neko diži nemainīs, bet aiznākamajā mēnesī būs jāpieliek par 50 centiem mazāk. Un šiem cilvēkiem būs sajūta, ka par viņiem atceras.
*Diži neko nemainīs: 50 centi kādam ir vesela ēdienreize un iemesls asarām, bet kādam citam tā var būt arī monēta, kuras dēļ nav vērts pieliekties.
Mēs nejutīsimies labi, kamēr labi nejutīsies labi tie, kuriem iet vissliktāk.
