IMGP1435

Kāpēc vasaras vidū no Rīgas centra pārvākties uz Vecpiebalgu

Es zinu, ka tad, kad influenceri nolemj publicēt kaut ko, kas nevienu nekad nav interesējis, savu sakāmo iesāk ar “Daudzi man jautā”, bet šo man tiešām ik pa laikam kāds pajautā. Varu nosaukt uzvārdus. Ja kāds tiešām palūgs tos uzvārdus, to visdrīzāk publicēšu rīt.

Lai saprastu, kāpēc Vecpiebalga, ir nedaudz jāatgriežas pagājušajā ziemā. Kā jau virsrakstā minēts, es dzīvoju Rīgas centrā, praktiski Tallinas un Miera ielas stūrī. Perfekta vieta dzīvošanai, ja patīk pilsēta. Un man patīk pilsēta. Viss tuvu un aiz logiem vienā pusē ir Tallinas iela (tieši pa vidu starp Tallinas kvartālu un Labieti), bet otrā – kluss un nepieklājīgi liels pagalms. Perfekta vieta dzīvošanai, ja patīk pilsēta, iziet pastaigāties, aiziet uz kādu lokālu paskatīties uz cilvēkiem, ik pa laikam kādu satikt, vai ar draugiem vnk iedzert vīnu pie sevis mājās.

Rīgas centrs kļūst mazāk perfekts, kad viss ir ciet. Pagājušā ziema man bija slikta un nāca nopietni par sliktu manai mentālajai veselībai, jo Covid laikā tie 40m2, kas iepriekš ir bijusi perfekta bāze visam, ko sirds kāro, kļūst par sava veida cietumu, jo nav jau īsti izvēles atrasties kaut kur citur. Protams, var iet pastaigās un darīt daudz ko citu, ko es arī ieviesu, piemēram, uzstādot mērķi katru dienu noiet 10K soļus, vai paņemot vegan gavēni, bet tas neizslēdz to drūmo fonu, ko rada būšana mentālā ieslodzījumā 40m2. Var kādu brīdi braukt ar nepareizo pārnesumu, bet vienā brīdī kaut kas neizturēs (es nezinu kas, es neesmu auto eksperts).

Es nezinu, vai man būtu bijis vieglāk, ja man būtu bijis mājdzīvnieks, vai es dzīves vietu dalītu ar vēl kādu (ne obligāti konkrētajos 40m2, bet vispār), bet bija/ir tā kā ir. Es negribu iedomāties kā būtu, ja tam paralēli man būtu jārisina vēl kāda cita problēmas, piemēram, palīdzot izklaidēties un attālināti mācoties vienam vai vairākiem bērniem. Kad es saku, ka negribu to iedomāties, es ar to domāju, ka man no šīs domas kļūst turpat fiziski slikti. No manis visa cieņa un mīlestība vecākiem, skolotājiem un, protams, ārstiem.

Rezumē – tāda nepatīkama nolemtības sajūta, ja neredz izeju. Manā gadījumā gan izeja parādījās pati, kad pavasarim tuvojoties (es precīzi nepateikšu mēnesi – vēl bija auksts un daudz tumsas) es sapratu, ka neesmu dzīvē saticis nevienu klientu, ar kuru esmu uzsācis strādāt pēdējā pusgada laikā. Es arī vienmēr esmu gribējis padzīvoties ilgāku laiku kaut kur citur, iejusties jaunā vietā ilgāku laiku, jo nekur ārpus valsts neesmu bijis ilgāk par trīs nedēļām.

Tā jauno/esošo klientu nesatikšana arī bija pēdējais klikšķis, kas pateica, ka tiešām varu strādāt no jebkurienes. Zinot, ka nodarbojos ar digitālo mārketingu, to droši vien man pirms tam būtu pateicis jebkurš, bet man bija tā sajūta, ka vismaz sākumā klients ir jāsatiek dzīvē un tas ļoti palīdz visā turpmākajā sadarbībā. Acīmredzot bez tā var iztikt. Es nesaku, ka tas nav svarīgi – tas vēljoprojām, manuprāt, ir ātrākais un labākais veids kā nokalibrēties uz viena viļņa, bet bez tā var arī iztikt.

Konkrētajā brīdī kaut kur skriet bija nedaudz par vēlu, jo tuvojās jau vasara, kas solīja atkal vienkāršāku un labāku dzīvi & līdz jūnija sākumam biju piekritis intensīvam projektam, ar ko negribēju riskēt, piemēram, kaut kur atklājot, ka internets nevelk vai kā citādi. Respektīvi, es nolēmu, ka šo vasaru mierīgi varu sagaidīt/pavadīt te, bet paredzot, ka nākamajā ziemā (šajā – 21/22 gada ziemā) atkal viss būs ciet, es jau laicīgi sagatavošos pārziemošanai kaut kur, kur gaismas ir vairāk un saule siltāka.

Protams, es rēķinājos un rēķinos, ka Latvija nebūs vienīgā vieta, kur var būt kaut kādi ierobežojumi un nākties sēdēt dzīvoklī var jebkurā vietā pasaulē, bet jau dažas stundas ilgāka dienasgaisma un augstāka gaisa temperatūra šķiet pietiekoši vilinoši.

Pirmajai ilgākai reizei esot ārpus valsts es uzreiz zināju, ka gribu būt salīdzinoši netālu – Eiropā, kas nozīmē, ka kaut kā jau mājās varēšu tikt + tas pārāk netraucēs darbam, jo nebūs pārmērīga laika zonu starpība. Diezgan loģiskā ķēdē nonācu pie tā, ka Pireneju pussala ir tā vieta, kura man šķiet vissaistošākā dažādu iemeslu dēļ.

Tas, ko es saku – lēmums par pārziemošanu vairāk uz dienvidiem atnāca jau šī gada sākumā un pārējais jau ir mazi solīši, lai to saprātīgi īstenotu.

Attiecīgi – pārvākšanās uz Vecpiebalgu ir neliela atradināšanās no Rīgas un arī laicīga saistību pārtraukšana. Šobrīd man vairs nav īres līguma un arī lielākā daļa iedzīves atrodas šeit, Vecpiebalgā, tēva mājās, kur visas mantas var arī palikt, kamēr es dodos pasaulē (Eiropā) gaismu un siltumu meklēt. Teorētiski es varu doties prom jau rīt. Praktiski, man ir jāsakārto vēl dažas formalitātes – tā veselības karte (evac?), id karte, motocikla tehniskā apskate (jo esošā beigsies aprīļa sākumā, kad varu vēl nebūt atpakaļ) utt.

Jā, vēl viena lieta – mocis. Braukšana uz turieni ar moci sākotnēji nebija plānota, bet A kategorijas iegūšana (ap aprīli sāku teoriju?) atnāca līdzīgi kā tā soļu krāšana un gavēnis – man vajadzēja kaut kādu blakus projektu, lai starp 4 sienām un darbu pavisam nesaietu sviestā. Ieraudzīju Einšteina reklāmu FB un pieteicos, vēl kaut kāda akcija bija. Kaut kādā vienā brīdī šīs lietas salikās kopā un sāka likties pašsaprotamas – ja jau es daru lietu ar braukšanu pa ziemu bišķi tālāk uz dienvidiem, kāpēc lai tam nepievienotu šo diezgan aizraujošo elementu?

Ja par pašu pārvākšanos un dzīvi Vecpiebalgā, biju domājis (plānojis), ka motocikla tiesības (un attiecīgi arī motocikls) man būs ātrāk (ap jūlija vidu), bet es jūnija sākumā kārtīgi sasitu rokas, kas pārtrauca motocikla braukšanas nodarbības uz pusotru mēnesi. Nesūtiet īsziņas braucot ar elektroskūteriem. Otra lieta – es pavasarī arī jau biju ieplānojis stipri brīvāku vasaru no darbiem, bet man piedāvāja projektu, kuru otro reizi tādā formātā es nesagaidītu.

Ja šīs abas lietas būtu izpildījušās (motocikls un brīvāka vasara), es jau jūlija beigās un augustā būtu ar motociklu un telti dzīvojies pa Latviju un nedaudz aiz robežām, bet dažreiz dzīve manos plānos ievieš korekcijas un šoreiz tieši bija tā reize. Ja korekciju nebūtu bijis, es tā arī būtu darījis un tad jau vienalga, kur ir bāze starp motobraucieniem – Rīgā vai Vecpiebalgā.

Visādi citādi, lielu starpību starp Rīgu un Vecpiebalgu es nesajutu, jo strādāju kā Rīgā tā Vecpiebalgā, tikai skats pa logu cits. Šīs vasaras mācība ir nelikt uz šķīvīša vairāk nekā var apēst. Ik pa laikam var, bet dažreiz sanāks arī aizrīties.

Vecpiebalga, tātad, jo ērti sagatavoties ziemai ārpus valsts.

DALĪTS PRIEKS IR DUBULTPRIEKS

Share on facebook
Share on twitter
Share on linkedin
Share on email