Pēdējo nedēļu laikā Juris Gulbis ir aizsācis diskusiju par to, kādus draudus sabiedrībai rada velosipēdisti. Es piekrītu, ka par drošību un situācijas sakārtošanu ir jārunā, bet nepiekrītu tam, ka pie visa vainīgi ir velosipēdisti. Ceru, ka Gulbja kungs šo neņems personiski.
Es pats ikdienā pārvietojos ar velosipēdu. Kad vien iespējams, braucu pa ielas braucamo daļu, jo braukšanu pa ietvi uzskatu par daudz nogurdinošāku un bīstamāku. Te arī mana viedokļa izklāsts.
Trīs bembisti ir pārsēdušies uz velosipēdiem
Tāpat kā mēs lamājam visus bembistus par nelielas daļas šīs automarku vadītāju pastrādātajiem nedarbiem, man nešķiet pareizi pārnest šo ideoloģiju uz velosipēdistiem. Tas, ka daži nemāk uzvesties, nedod morālu pamatu visus velosipēdistus samest vienā maisā. Ja nu kādam akurāt gribās pieņemt, ka visi velosipēdisti ir vienādi, tā jau ir katra konkrētā cilvēka problēma.
Noteikumus neievēro arī paši gājēji
Jau minēju, ka vislabprātāk pārvietojos pa braucamo daļu. Pat tas, ka ir veloceliņš, ir tikai šķietama drošība velosipēdistam. Ja es rēķinātos, ka uz veloceliņa esmu drošībā, pat negribu iedomāties, cik reizes būtu saskrējies ar aizsapņojušamies, neuzmanīgiem vai vienkārši bezkaunīgiem gājējiem. Pirms mēs sadzenam velosipēdistus tikai uz veloceliņiem, ir jānodrošina, ka pārējie satiksmes dalībnieki, it īpaši gājēji, saprot, ka tā ir vieta, kur viņiem nebūtu jālien. Ja es ieskrienos pa veloceliņu, labticīgi cerot, ka te nu gan man neviens neizleks priekšā, tā šobrīd ir vienkārši uzprasīšanās uz nepatikšanām, jo gājēji mums ir svētās govis.
Gaidu agresīvus policijas reidus uz veloceliņiem. :)
Gājēji ir neparedzami
Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc man ļoti nepatīk braukt pa ietvi. Kamēr cilvēks nav pārvietojies ar velo, viņam pat nav ne jausmas, ka uz ietves varētu būt jārēķinās ar kādu citu. Pietiek braukt ar 10km/h, lai viens cilvēks, kurš pēkšņi izdomā pagriezties par 90 grādiem, ļoti spēcīgi dabūtu ar stūri pa ribām. Man tā gadījies nav, bet esmu diezgan drošs, ka šādā situācijā izvēlētos trāpīt gājējam, nevis metru tālāk braucošam trolejbusam. Sorry, gājēji. Tāpēc es negribētu teikt, ka pie visa vainojami ir tikai agresīvi un ātri braucēji. Risinājums, protams, būtu salikt visur veloceliņus, bet nākamajos paragrāfos pastāstīšu, kāpēc tas nav reāli.
Veloceliņiem nav vietas
Ok, mums ir Brīvības iela, kura ir pietiekoši plata, lai es pa braucamo daļu varētu samērā brīvi pārvietoties un nekādi netraucēt satiksmi.
Bet tad mums ir Čaka un Valdemāra ielas, kurās ir īpaši dzīva satiksme + gājēju masas. Šajās pēdējās divās ielās es parasti izvēlos pārvietoties pa ietvi, jo uz braucamās daļas (blakus divām joslām katrā virzienā) man vietas nav. Es arī neesmu tāds kretīns, lai pa tām sastrēgumu stundās brauktu ar 20km/h tādējādi vēl vairāk palielinot korķus.
Veloceliņiem ir vieta
Var jau deklarēt, ka uz ietvēm ir daudz vietas un tās daļēji jāatdod velosipēdistiem. Piemērs – Brīvības gatve uzreiz aiz VEF gaisa tilta (ja brauc Juglas virzienā). Pirmā trolejbusu/autobusu pietura aiz tilta. Ja Rīgas atbildīgie dienesti nevar izdomāt, kā veloceliņu apvienot ar pieturu vietā, kur ietve tiešām ir plata, es neceru, ka šie paši cilvēki šo situāciju atrisinās pilsētas centrā, kur ietves ir daudz šaurākas. Tiem, kas tur nav braukuši ar velo – tur ir veloceliņš, kurš tieši uz pieturas zonu pazūd, bet pēc tam atkal parādās; pieturas būdiņa ir tieši trotuāram pa vidu un tad nu katrs, kurš tikko ir pieklājīgi braucis pa veloceliņu, tur izpilda kādus trikus pagadās – jo tā vieta tiešām rada samulsumu.
Uz ielas būtu visdrošāk
Ja man ļautu izvēlēties, es gribētu, lai velosipēdistiem tiek oficiāli atdotas daļas no ielām. Pirmkārt, gājēji šo satiksmes zonu respektē daudz vairāk nekā sarkanās joslas uz trotuātiem, bet, otrkārt, autovadītāji ir paredzami, nelēkā pa labi, pa kreisi un vismaz teorētiski zin noteikumus. Tas gan nav iespējams, jo esmu drošs, ka ieguvums pret zaudēto joslu autovadītājiem nebūtu nekāds. Iedomājamies kaut vai tās pašas manis minētās Čaka un Valdemāra ielas. Kādi korķi tur veidotos, ja autovadītājiem atņemtu pa joslai katrā virzienā.
Risinājums
Man nav brīnumzālīšu. Es drīzāk ticu, ka situācija pamazām uzlabosies pati no sevis. Gan velosipēdistiem, gan gājējiem ir jāpierod vieniem pie otriem. Var jau spārdīt un ierobežot velosipēdistus, bet tad, kad es vienu rītu sapratīšu, ka pilsētā ar kājām pārvietoties ir efektīvāk, nekā ar velo, man vairs negribēsies šeit dzīvot.
Noteikumi ir forša štelle, bet tie ierobežo un neveicina izpratni. Vismaz pie mums. Šajā gadījumā tie iedotu iespēju vienai vai otrai sabiedrības grupai parādīt ar pirkstu uz otru.
Iesaku nākt klajā ar uzlabojumiem un, kad ir radīta droša un sakārtota vide, pieņemt noteikumus, kas bezjēdzīgi neierobežo vienus vai otrus satiksmes dalībniekus.
